Dienas vidū “Kurzemes Vārds” pie strūklakas sastapa Janu Iskanderovu ar abiem bērniem – Niko, kas gāja pie ūdens, un viņa mazo māsu Nadīnu, kas notiekošo vēroja no ratiņiem.

Tētis pastāstīja, ka puisēns ir ūdens cienītājs, bet sākumā baidījies no strūklakas. Esot pagājis kāds laiks, iekams pie tās pierada; strūklas ir samērā spēcīgas, tā ka var nobiedēt.

“Uz šo laukumu šad un tad atnākam pastaigāties, atpūsties, jo te kluss, ir ēna, putniņi, kas dēlam patīk,”

tētis stāstīja, ka māsiņa ratiņos labi guļ, kamēr brālis skraida apkārt.

Viņa esot mierīgs un ērts bērns, salīdzinot ar Niko, kas jau māsas vecumā bijis nemiera gariņš. Laukumā meitiņa labi guļ, un gan jau ietekmē arī apkārt valdošais klusums, prātoja Jans.

Viņam patīk šī vieta un Liepāja kopumā, turklāt saka to, pamatojoties uz savu pieredzi.

“Es 20 gadus dzīvoju ārzemēs.

Atgriezies pilsētā, redzu, ka tā ir samērā tukša, jo cilvēku maz, taču – sakopta.

Kādu laiku dzīvoju Filipīnās, tā ka spēju novērtēt, ka pilsēta nav pārblīvēta un iedzīvotājiem šeit ir vairāk vietas. Mana sieva ir filipīniete, un viņa brīnās par Liepāju: kur palikuši cilvēki?…”

Laikā, kad mazais Niko draiskojās strūklakā, Liepājas pludmalē iepretim koncertdārzam “Pūt, vējiņi!” bija maz cilvēku. “Kurzemes Vārds” novēroja, ka posmā no turienes līdz Roņu ielas galam – jūrā tikai daži peldētāji.

Arī Jans teica, ka negribas bērnu vest uz jūru, jo šobrīd piekrastē vējš sapūtis daudz aļģu un nav patīkami brist tām cauri.

“Pagaidīsim, kamēr satīrīs,”

viņš teica.

Strūklaka kā ūdens procedūru vieta viņu pilnībā apmierina. Tik daudz, ka apkārt esošās flīzes saulē pamatīgi uzkarst un bērnam grūti nokļūt līdz atvēsinošajam ūdenim.