Mācību iestādēs šonedēļ noris Karjeras nedēļa. Bērni un jaunieši izzina izglītības un karjeras iespējas, iepazīst dažādas tēmas, piemēram, darba tirgus tendences, nākotnē pieprasītākās profesijas, skolā iegūto zināšanu un prasmju lietojumu izvēlētajā nozarē utt.

Ir arī aktivitātes, kas attīsta empātiju un veido izpratni par pārbaudījumiem, ar ko ikdienā saskaras ikviens, tostarp cilvēki ar speciālām vajadzībām.

Manas mīļās zvaigznes! – tik jauki L. Štībele uzrunāja savus ķepaiņus, kad pienāca brīdis tikties ar Centra sākumskolas 1.b klases audzēkņiem un viņu skolotāju Inu Neulāni.

Dienu iepriekš trijotne viesojās Oskara Kalpaka vidusskolā.

“Esam atnākuši pie jums ciemos, lai pastāstītu, kā paiet mūsu ikdiena,” iepazīšanos ar bērniem iesāka Linda, ar labradoru Džūliju stāvot bērnu izveidota apļa centrā.

Tikmēr Noričas terjera meitene Poga pacietīgi gaidīja uzaicinājumu savā “mājā”.

L. Štībele pirmklasniekiem pastāstīja, ka Džūlijai ir trīs gadi un ikdienā tā strādā skolā.

“Jā, arī sunīši, tāpat kā cilvēki, dodas uz darbu,”

atzīmēja saimniece.

L. Štībele strādā Liepājas Līvupes pamatskolā-attīstības centrā gan par kanisterapijas speciālisti, gan speciālo pedagoģi. Un kopā ar viņu turp dodas arī abi ķepaiņi.

Pirms veidot ciešāku kontaktu, Linda atgādināja, kā pareizi draudzēties ar suni, lai nesāpētu ne dzīvniekam, ne pašam, kā arī pārrunāja dažādas situācijas, piemēram, kā rīkoties brīdī, ja uz ielas pēkšņi pieskrien svešs suns, un kādēļ nevajag skatīties tam dziļi acīs.

Tā kā uz Centra sākumskolu viesi bija atnākuši Karjeras nedēļā, bērni uzzināja, kā kļūt par kanisterapijas speciālistu un kas ir kanisterapijas suns. Jo arī ķepainim ir jāizglītojas, lai tiktu pie šāda statusa, atzīmēja L. Štībele, nedaudz ieskicējot, kā tas notiek.

“Kad sunītis ir pavisam mazs, viņš dzīvo pie mammas kopā ar brāļiem un māsām. Džūlijai ir septiņi brāļi un māsas.

Viņas tētis arī ir darba sunītis, strādā pansionātā un raisa pozitīvas emocijas vecajos cilvēkos, lai viņu diena būtu priecīgāka.”

Kad Džūlija bijusi pavisam maza, tai veikts Volharda tests, lai noteiktu, vai ir potenciāls būt par darba sunīti. Un Džūlijai bija.

“Saņemot sunīti mūsu mājās, sākām ar viņu darboties, gatavot tam, lai nākotnē viņa varētu strādāt. Kad Džūlijai palika viens gadiņš, pienāca pirmais lielais dzīves eksāmens, ko mēs braucām kārtot uz Madonu.

Eksāmenā Džūlijai bija jāparāda, cik ir paklausīga, vai klausa komandām: sēdi, šurp, guli. Tā bija eksāmena pirmā daļa. Savukārt otrajā daļā sunītim bija jāļauj sevi apskatīt, to sauc par veterināro pārbaudi,” stāstīja L. Štībele.

Terapijas suns no parasta sunīša atšķiras ar to, ka šie suņi ir mierīgi un labestīgi nestandarta situācijās. Lai to pierādītu, L. Štībele aicināja bērnus skaļi plaukšķināt.

Džūlija luncināja asti un satraukumu par to neizrādīja.

Noričas terjera uznācienu bērni uzņēma ar sajūsmu. Jo Poga ir mazs, ļoti aktīvs sunītis, jautras dabas. Tikai vienu gadu veca, līdz ar to rotaļīga un enerģiska.

Poga nodemonstrēja savu teicamo ožu, atrodot zem konusiņiem paslēptus gardumiņus, kā arī veiklumu, lecot pāri sēdošu bērnu kājām.

“Vai zināt vēl kādu suņu šķirni, kuru cilvēks izmanto savā darbā?” bērniem jautāja L. Štībele. “Borderkolliji!” izskanēja pareiza atbilde. Vēl tika minēts vācu aitu suns. L. Štībele nosauca arī haskijus, veimariešus u.c.

Tikšanās ar astaiņiem pirmklasniekiem gāja pie sirds. Neviens neizrādīja bailes, ar interesi vēroja, ko sunīši prot. Šī vienkāršā saskarsme ar suni sniedza daudz pozitīvu emociju.

Tas, ka ķepainis iepazīšanās brīdī viņu apostījis, piemēram, Kristofam paticis visvairāk. Kad viņš izaugšot liels, arī labprāt gribētu strādāt ar kanisterapijas sunīšiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.