Svecīšu vakars, mirušo piemiņas diena – katrs izvēlas savu nosaukumu, bet doma ir viena: aiziet uz kapiem pie tiem, kuru vairs nav šajā saulē. Pie bērniem, vecākiem, vecvecākiem, tantēm, onkuļiem, brālēniem, māsīcām, draugiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kas dzīvo sirdī un atmiņās.

Ziemeļu kapos priekšpusdienā jau daudz ļaužu. Kāds atnācis tikai nolikt aizdegtas sveces, kāds vispirms no sniega un sakritušajām lapām notīra kapa vietu. Tad saliek skujas. Atnākuši pa vienam, ar ģimenēm.

Pie kādas kapa kopiņas trīs cilvēki. Apstājušies pārdomu brīdī. Sieviete pārmet krustu un paklanās. Visi kādu brīdi pastāv, tad dodas prom.

Vecajā katoļu kapsētā ļaužu nav daudz, bet arī tur pie kopiņām sadegtas sveces. Gunārs un Marija Tomsoni atnākuši pie saviem bijušajiem ģimenes draugiem, kas guļ šajos kapos. Draudzējušies ilgus gadus.

Kā teica G. Tomsons, gandrīz visu mūžs kopā pavadīts, vienā darba vietā strādājuši. M. Tomsone: “Kamēr kāds atceras, piemin aizgājēju, tikmēr jau cilvēks vēl dzīvo…”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.