liepajniekiem.lv
Pirms pieciem gadiem no turienes uz citiem cietumiem pārcēla pēdējos cietumnieks, un nu – laipni lūgti unikālā tūrisma objektā un radošu aktivitāšu kultūrtelpā!
Vēl nesen darbojās
Jauni gidi, vezdami pa atšķirīgajiem ieslodzījuma korpusiem, viegli uzbur pagātnes ainas.
Lukišķu cietums ir neparasts, Lietuvā viens no vecākajiem, to sāka būvēt 1901. gadā un uzcēla trīs gados.
Līdz tam noziedzniekus turēja bijušajos klosteros, taču viņu bija daudz, un nepietika vietu. Bija nepieciešams Viļņā uzcelt cietumu.
Vērienīgs tā laika projekts, kurā Krievijas impērija investēja neiedomājami lielu naudu.
Būve ar atsevišķu kanalizācijas, apkures un ventilācijas sistēmu, arī Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca teritorijā.
Tādā tiem laikiem modernā vietā turēja īpašus klientus – pašus briesmīgākos un bīstamākos Lietuvas noziedzniekus, kriminālās pasaules superzvaigznes.
No 20. gadsimta vidus līdz Lietuvas neatkarības atgūšanai – arī politiski ieslodzītos. Šajā cietumā arī izpildīti nāvessodi.
Kopš 1904. gada, kad uz jauno cietumu pārcēla pirmos ieslodzītos, tas nekad nepārstāja darboties, pat abu pasaules karu laikā. Pēdējie ieslodzītie tika atbrīvoti 2019. gadā.

Bijušais stingra režīma cietums saglabāts tieši tāds pats, kāds bija, kad ieslodzījuma iestāde darbojās, ieskaitot dizaina elementus, flīzes, dekorus.
Par to parūpējās jauni, uzņēmīgi cilvēki, kas objektu padarījuši sabiedrībai pieejamu.
Biezais dzeloņdrāšu apvītais mūris šodien apmeklētājus vilina, nevis atgrūž, kā tas bija vēl pirms dažiem gadiem.
Stāstus pastaigai pa ēkām gidi gatavoja ilgi un cītīgi kopā ar bijušajiem cietuma uzraugiem, kas tur nostrādājuši daudz gadu. Iztaujāja arī ieslodzītos, kuri ilgi sēdējuši. Tā ka autentiskums garantēts.
Kameras piebakāja
Ekskursiju sāk ar plašās un ornamentiem rotātās baznīcas apmeklējumu. Tagad sakrālā celtne pārvērsta par laicīgu norišu vietu.
Līdzīgi plašais iekšpagalms – par kultūras namu zem klajas debess. Vasarā ļaudis pulcējas vai ik vakaru kinoseansā vai koncertā, pavada laiku, sēžot āra kafejnīcā, pie bāra.
Cietuma jaunā versija – brīvība dažādās izpausmēs.
Interesentus ieved izmeklēšanas izolatorā, kur aizturētie gaidījuši tiesu, savukārt citā korpusā var apskatīt kameras.
“Apcietināto daudz, bet cietumu maz, tāpēc tikai lika un lika klāt cilvēkus.
Šis cietums bija kā no gumijas – varēja iestūķēt visus, kurus vajadzēja.
Pēc noteikumiem uz papīra drīkstēja būt līdz 800 apcietināto, bet reāli bija daudz vairāk. 2000. gadā sēdēja līdz 2500. Rekordskaits bijis 1945. gadā, kad šeit turēja gandrīz 9000 ieslodzīto,” stāsta gids.
Kamerās, kurās bija jādzīvo vienam, maksimums, diviem cilvēkiem, bija 16–18. Viņi ik pa divām stundām mainījušies – stāvēja, tad sēdēja, tad gulēja, citādi vienkārši nebūtu varējuši izdzīvot.
Pēdējos gados situācija bija līdzīga – no 4 līdz 6 cilvēkiem divvietīgā kamerā, un tas skaitījies normāli. Reizumis iestūma pat astoņus.
Ieslodzītie Eiropas tiesai rakstījuši sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem cietumā, uzvarējuši tiesas prāvās un saņēmuši naudas kompensācijas.

Šis stāsts ataino situāciju skaistākajās, mājīgākajās, tīrākajās kamerās. Par šīm luksusa telpām klīdušas leģendas, cik tās labas.
Citviet cietumnieki mita kamerās, kas kā nakts pret dienu atšķīrās no kūrorta zonas. Tajās mitinājās tik daudzi, cik telpā ietilpa gultu.
Tagad apskatei atstātas divstāvīgas, taču esot bijušas arī četrstāvīgas gultas, un ieslodzītie gulējuši arī zem tām – no 60 līdz 100 cilvēkiem kvadrātmetros, kas paredzēti 12 iemītniekiem.
Tur valdīja savi likumi, bija hierarhija, kastas, varēja noslēpt telefonus, cigaretes, narkotikas…
Protams, ka stingra režīma ieslodzījuma iestādē bija telpas, ko pārbaudīja, bet mazāku kameru iemītnieki zieķējuši uz sienām savus izkārnījumus, lai sargiem negribētos ilgi un cītīgi pārmeklēt. Paši pie smirdoņas pēc pāris dienām pieraduši.
Lielajās kamerās pie dažām guļvietām atstāts karājamies netīrs auduma gabals, domāts aizkars. Tādu uzkabinot, kaut cik norobežojās no pārpildītās telpas.
Nebija ieroču – nebija bēgļu
Pastaigā cietumnieki gāja reizi dienā stundu. Pie pirmā korpusa pastaigu kameras glītas; 2017. gadā mākslas studenti apgleznoja to sienas. Bet pie citiem korpusiem tādas, ka jūtīgākam daiļuma cienītājam varētu uznākt vēmiens.
Līdz Lietuvas neatkarības atgūšanai no cietuma izbēguši daudz ieslodzīto. Kādā reizē pat 100 cilvēku, taču pēc padomju statistikas neizbēga neviens.
Protams, ka reālo situāciju dokumentos neatspoguļoja.
Izlaušanās notika tad, kad teritorijas uzraugi bija bruņoti.
Ieslodzītie viņiem atņēma ieroci, nošāva visus, kuri gadījās ceļā, un izgāja pa galvenajām durvīm, it kā nebūtu nekādu šķēršļu.
1990. gados uzraugiem ieroču vairs nebija, un neviens ieslodzītais kopš tā laika neesot izbēdzis. Mēģinājuši gan daudzi, bet nevienam nebeidzās veiksmīgi.
Pat tad, ja cietumniekam izdevās izkļūt no kameras, nepamanītam iziet cauri visai ēkai un izkļūt no tās, viņš nonāca pie perimetra… Savukārt tur – žogi.
Pirmajās dzeloņdrātīs 320 voltu strāva, tālāk – betonēta trase, pa kuru skraidīja lieli un zvērīgi nikni suņi cilvēka svarā, tad – vēl viens dzeloņdrāšu žogs, bet aiz tā – norobežojums ar elektrību, visbeidzot – mūra siena.
Ja līdz tai nokļūts – jāuzrāpjas, riskējot, ka no tuvu esošā sargtorņa uzraugs nošaus.
“Taču, ja tam visam tiek cauri, tad cilvēks pelnījis brīvību! Uzreiz – uz olimpiskajām spēlēm!”
gids pavīpsnā.
Iespaidīgajā objektā ekskursijas notiek katru dienu gan grupām, gan individuāliem apmeklētājiem.
Piedāvā arī nakts pastaigas, kurās atraktīvie gidi pārtop par cietuma apsargiem. Izbīlis, zosāda, kliedzieni vai smiekli – kā nu kurš reaģē neaizmirstamā piedzīvojumā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.