Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Iegūst vērtības dzīvei
No ”Mežainē” dienošajiem jauniešiem 173 pieteikušies paši, bet 24 atlasīti pēc nejaušības principa. Bāzē viņi ieradās 17. jūlijā, pašlaik norit trīs mēnešus ilgas pamatapmācības.
Šī ir bijusī padomju armijas militārā pilsētiņa pie Skrundas. Daļa māju nojauktas, bet vairākas atstātas, lai karavīri varētu apgūt darbības arī apbūvētā vidē, ne tikai lauku apvidū un mežā.
Divas bijušās kazarmas ir moderni pārbūvētas un pašlaik pilda savu agrāko funkciju.
Vēsturisko ēku atjaunošanā ieguldīti 7,5 miljoni eiro.
”Kurzemes Vārda” ierašanās dienā VAD karavīri sadalīti divās grupās. Vieni ģērbušies sporta tērpos un kārto fiziskos normatīvus. Otra grupa pilnā ekipējumā mācās pirmo palīdzību un palīdzības sniegšanu kaujas laukā.
Mūs pavada kaprāle Jana Topeca. Pēc astoņiem gadiem Jaunsardzē viņa 18 gadu vecumā iestājās Zemessardzē un nu ir profesionālajā dienestā.
”Ir, protams, grūtāki posmi bijuši, bet pēc pieciem gadiem vairs neliekas grūti. Sākumā likās, ka smagas somas, marši… Tagad ir pierasts,” viņa stāsta un iedrošina meitenes, ka no dienesta nevajag baidīties.
”Te ir tik daudz, ko darīt, katram cilvēkam atradīsies vieta.
Vienībās ir dažādi amati, dažādas funkcijas.”
Trīsstāvu kazarmu ēkā mitinās viena rota. Pirmajā stāvā ir ieroču istaba, arī noliktava karavīru somām. Tepat tualetes un dušas, telpa, kur mazgāt veļu un izžāvēt apavus.
Guļamtelpa sadalīta pa nodaļām, tajā ir gultas divos stāvos, skapīši un – viss. Arī tā ir prasme, ko šeit apgūst, ka patiesībā nevajag daudz mantu.
Gultu klāšanu jaunieši joprojām vēl mācoties, un virsnieki saka, ka te redzamā kārtība nav perfekta. Vecāku dienā bijis gadījums, kad puisis, kurš mājās skapi nesakārto un gultu neklāj, šeit varēja parādīt, ka tomēr māk to izdarīt.
Jo VAD ne tikai apmāca karavīru, bet iedod vērtības dzīvei
– atbildību par sevi, par citiem, savstarpēju cieņu un disciplīnu. Armija nav skola, kur varēja runāt pretī pedagogiem.
Pierod nēsāt ieroci
Jaunieši pamazām aprod, viņiem palīdz instruktori, pastāsta vada komandieris, leitnants Daniels Bārbals. ”Ir pamanāmas izmaiņas jau no pirmās dienas.
Mainās stāja, uzvedība, jaunieši sāk vairāk domāt par visu, sekot līdzi,”
viņš ievērojis.
Leitnantam jau vidusskolā interesēja militārā vide. ”Jaunsardzes instruktors mani ievirzīja uz Aizsardzības akadēmiju, kur dabūju savu pakāpi.
Šis ir pirmais personāls, ar kuru es strādāju ārpus akadēmijas, tāpēc gan viņiem, gan man tā ir jauna pieredze,” viņš atklāj.
Parasta diena ”Mežainē” sākas ar celšanos pulksten 6, seko pusstundu ilga rīta rosme.
Tad ir laiks rīta rutīnai līdz brokastīm. Pēc tam instruktori pārbauda, vai jaunieši noskuvušies, sakopušies un gatavi nodarbībām. Pašiem ir jāuzkopj un jāsakārto telpas.
Nodarbības parasti ilgst līdz sešiem vakarā.
Ja izpildīti visi instruktoru norādījumi, pēc vakariņām ir brīvais laiks. Var spēlēt galda futbolu, mest šautriņas, sportot. Ja kaut kas dienā nav paveikts, instruktori turpina darbu ar karavīriem.
Un kur tad jauniešu nešķiramie draugi – mobilie telefoni? Ir gadījies, ka tos lieto apmācību laikā un nākas noņemt nost, atzīst leitnants.
Vada komandieris starp brīvprātīgajiem un iesauktajiem būtisku atšķirību neredzot: ”Ir tie, kuri tikuši iesaukti, bet strādā ar atdevi. Un ir cilvēki, kuri nākuši brīvprātīgi, bet attieksme klibo.”
Iespējams, jaunieši domā uz priekšu un izvēlas paši pieteikties, lai saņemtu lielāku atalgojumu, tomēr patiesībā nav gatavi, pieļauj D. Bārbals.
”Karavīriem tiek dota iespēja parādīt sevi no labākās puses, un tad viņiem dod brīvdienas. Tiem, kuriem pieklibo attieksme, brīvdienas nepienākas, kā arī sakrātie parādi tiek piedzīti brīvajā laikā.
Tādā veidā karavīri saprot, ka labāk ir censties un tikt atpūsties,” stāsta leitnants.
Visiem jauniešiem nav izcila fiziskā sagatavotība, un trīs reizes nedēļā notiek nodarbības, kurās trenē dziļo muskulatūru, aerobo slodzi jeb lēnu skrējienu, kā arī paredzēti marši, sākot ar maziem svariem un īsām distancēm, kuras pakāpeniski palielinās.
Jaunajiem karavīriem jau bijušas apmācības ar ieročiem, arī kaujas šaušanas, pat izmesta kaujas granāta.
”Ieroči ir izdoti, un viņi staigā ar tiem nepārtraukti. Karavīri pamazām adaptējas un pierod, ka ierocis jānēsā līdzi,” pauž vada komandieris.
Apmācāmajiem trīs ēdienreizes dienā ir ēdnīcā bāzes teritorijā. Uz mācībām mežā ēdienu ved termosos vai izsniedz sausās uzturdevas.
Karavīriem ir izvēle no diviem pamatēdieniem, cilvēkiem ar veselības problēmām ir pieejams speciāls ēdiens. Brīvdienās var aizbraukt uz veikalu un sagādāt sev, ko sirds kāro, tā ka bez našķiem nav jāiztiek.
Šeit satikušies sveši cilvēki, kuriem nu jābūt kopā dienu un nakti.
D. Bārbals pastāsta, ka profesionālā dienesta karavīri ir iecelti par nodaļu vecākajiem. Nodaļā ir 12 cilvēki. VAD karavīri ir sadalīti pa kaujas pāriem, viņiem jāmācās sadarboties komandā, pat sākot no gultas klāšanas. Viņi mācās viens otram uzticēties gan sadzīvē, gan mežā.
Ja karavīram rodas sarežģījumi, var konsultēties ar psihologu, aprunāties ar kapelānu. Pirmā mēneša laikā jaunieši jau izmantojuši gan vienu, gan otru iespēju. Jebkādas ārpusreglamenta attiecības tiek pilnībā izslēgtas, apgalvo komandieri, pret dedovščinu ir nulles tolerance.
Karavīru apbalvošana vai sodīšana notiek tikai saskaņā ar reglamentu.
Vecākiem ļoti interesē, kā viņu bērniem klājas dienestā, un ir izveidota WhatsApp grupa, kurā ievieto fotogrāfijas no apmācībām. Protams, tad, kad apmācāmo rīcībā ir telefoni, viņi var sazināties ar ģimeni.
Sadarbība un atbildība
Kareivis Valters Murēns domājis par studijām, bet noskaidrojis, ka viņu var iesaukt un tad ”augstskola būs jāliek uz pauzes”. Tāpēc nolēmis uzreiz pieteikties brīvprātīgi.
Valters no piecu gadu vecuma spēlē futbolu, darbojies kā futbola treneris un tieši šo jomu vēlas apgūt augstskolā. ”Trenera pieredze armijā ir ļoti noderīga, jo tā ir savstarpēja sadarbība ar kolēģiem,” viņš pastāsta.
”Viena lieta, kas mani pārsteidza, ir nakts dežūras.
Vēl ”uz papīra” sapratu, bet dzīvē bija citādi, kad pirmās divas nedēļas bija jāpierod, ka jāsadarbojas ar svešiem cilvēkiem,” atklāj V. Murēns.
Palīdzēja tas, ka brīvajos laikos visi sasēdās un izrunājās, no kurienes katrs nāk, kādas bijušas grūtības. ”Ar katru posmu mums dod grūtākus uzdevumus, līdz ar to savstarpējā sapratne arī ir jāceļ augšā,” viņš norāda.
Kā jau sportistam fiziskā slodze viņam esot mazākais, sarežģītāk ir tas, ka šeit visu laiku izaicina prātu.
”Nesen bija pirmā reize, kad mums bija jāmet īstas granātas. Saproti, ka turi ieroci, kas tiešām spēj nogalināt… Milzīga atbildība. Esi spiests domāt divreiz un trīsreiz par savām rīcībām, lai nekas nenoietu greizi,” vērtē kareivis.
Martins Sjanita no Valdemārpils arī pieteicies brīvprātīgi. ”Neapziņa, ko darīt tālāk, iet studēt vai strādāt,” viņš paskaidro. ”Bija grūtāk iejusties, jo 50 cilvēku vienā istabā nav pierasts.
Izmaiņas dzīvē ir, un tām jāpielāgojas.”
Nu jau režīms kļuvis par ieradumu, dienas ir tik noslogotas, ka desmit vakarā nešķiet par agru gulētiešanai, gluži otrādi, nevar sagaidīt, kad tiks atpūsties.
”Kādi te ir lielāki jokdari, citi – nopietnāki,” M. Sjanita raksturo dienesta biedrus. ”Katram ir jomas, kurās ir labāki vai sliktāki, un es neatšķiros no viņiem. Palīdzēt cits citam ir labākais veids, kā izsisties un tikt uz priekšu.”
Visaizraujošākā bijusi kaujas šaušana un granātu mešana, kā arī trīs dienas mežā, kas bija unikāla pieredze. Mentālā un fiziskā sagatavotība, spēja noturēt sevi un nepadoties noderēs vienmēr.
”Ir bijuši brīži maršos, kad gribas krist gar zemi, bet jāiet uz priekšu, jācenšas. Tāpat ir arī civilajā dzīvē,” atzīst puisis.
Arčibalds Gailis no Mārupes gribētu kļūt par profesionālu karavīru, tāpēc VAD laikā cer uzlabot fizisko sniegumu. ”Šeit ir forši,” viņš saka. ”Jo ir režīms, ir mazliet stress. Visiem ir grūti, bet visi strādā.”
Biedri cits citam palīdz, un tā esot dienesta labākā daļa un pieredze. Kareivis atzīst, ka ar katru dienu kļūstot par vienu procentu labāks.
Aizsardzības ministrija kliedē bažas par to, ka VAD pabeigušie jaunieši varētu pārņemt visas valsts finansētās studiju vietas, jo šī plūsma ir prognozējama un dienests nav automātiska ”brīvbiļete” uz augstskolu.
Ja jaunietis nav nokārtojis nepieciešamos centralizētos eksāmenus vai nav sasniedzis minimālo punktu skaitu, priekšrocība nedarbojas.
Lielai daļai brīvprātīgo sekmes vidusskolā bijušas tik labas, lai budžeta vietā tiktu vispārējā konkursā arī bez VAD bonusa.
No 253 brīvprātīgajiem, kuri sekmīgi noslēdza pirmo VAD iesaukumu, studijas nākamajā akadēmiskajā gadā uzsāka 45 jeb 18%. Līdzīga proporcija saglabājas – no pirmo trīs iesaukumu 770 brīvprātīgajiem šo iespēju izmantoja 159 jeb 20% jauniešu.
Daļa izvēlas citus karjeras ceļus, stājas profesionālajā dienestā vai atliek studijas.
Uzziņai
VAD ieguvumi
- 11 mēnešu dienesta ikmēneša kompensācija ir 600 eiro brīvprātīgajiem, 300 eiro – atlasītajiem pēc nejaušības principa,
- Piecu gadu dienesta Zemessardzē un rezerves virsnieka kompensācija ir proporcionāla dienām, kurās pildīts dienests,
- Atvaļināšanas kompensācija pēc dienesta beigām 1100 eiro,
- Iespēja bez maksas studēt Latvijas valsts augstskolā vai koledžā, ja atbilst uzņemšanas noteikumiem.
Pieteikšanās iesaukumiem
- Līdz 30. septembrim var pieteikties Latvijas pilsoņi vecumā no 18 līdz 27 gadiem:
- 11 mēnešu militārajam dienestam, kas sāksies 2027. gada 16. jūlijā,
- 5 gadu dienestam Zemessardzē janvāra un jūlija iesaukumiem,
- Rezerves virsnieku programmai janvāra iesaukumam.
- VAD brīvprātīgi var pieteikties vīrieši un sievietes no 18 līdz 27 gadu vecumam.
- Pienākums dienēt VAD ir vīrietim viena gada laikā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, vai, ja pilsonis turpina iegūt izglītību pamata vai vidējās izglītības pakāpē – viena gada laikā pēc izglītības iestādes absolvēšanas, bet ne vēlāk kā līdz 24 gadu vecumam.
Plašāka informācija: mod.gov.lv/valsts-aizsardzibas-dienests
Uz nākamo vasaru jāpiesakās jau tagad
Intervija ar Aizsardzības ministrijas Valsts aizsardzības dienesta departamenta vecāko ekspertu Svenu Jāni Andžānu.
– Vai izdodas iesaukt VAD plānoto skaitu jauniešu?
– Šā gada vasaras iesaukumā sasniegts rekords – pieteicās vairāk nekā 1700 brīvprātīgo. Skatoties uz nākamā gada jūlija iesaukumu, aktivitāte pagaidām ir zemāka, saņemti aptuveni 400 pieteikumi.
Paredzam, ka septembrī aktivitāte pieaugs, jo jaunieši atgriezīsies skolās.
Šim iesaukumam uz 11 mēnešiem mērķauditorija ir jaunieši, kuri nākamgad pabeigs 12. klasi vai 4. kursu profesionālajās izglītības iestādēs un uzreiz varētu uzsākt VAD.
Ja viņi attapsies pavasarī, būs jau nokavējuši pieteikšanos uz 2027. gadu, tāpēc aicinām izvērtēt to jau tagad.
– Kā pret savu pienākumu attiecas pēc nejaušības principa atlasītie – nemēģina izvairīties?
– Jūlija iesaukumā atlasīto skaits bija 400, no kuriem 67 procenti jauniešu ieradās uz veselības pārbaudēm. Liela daļa no viņiem diemžēl bija nederīgi.
Dienestu uzsāka aptuveni 15 procenti, kas izklausās ļoti maz,
taču noteicošais faktors ir veselība.
Ir jaunieši, kuri neierodas, un par šiem gadījumiem ziņojam Militārajai policijai, kas informāciju izvērtē un lemj par administratīvo pārkāpumu procesu uzsākšanu, un piemēro administratīvo vai naudas sodu.
– Tātad galvenais neatbilstības iemesls ir veselības stāvoklis?
– Tā noteikti ir, visbiežākais pamats ir neiroloģiski, psihiatriski traucējumi, kā arī ķirurģiski gadījumi un redzes faktori, kas liedz jauniešiem uzsākt VAD.
No jūlija iesaukuma arī no brīvprātīgajiem ap 27 procentiem bija nederīgi VAD.
Pirms iesaukšanas un iekļaušanas atlases grozā tiek pārbaudīta arī sodāmība, kas arī var būt par pamatu neiesaukšanai dienestā. Dažkārt arī brīvprātīgie maina savas domas un neierodas uz veselības pārbaudēm.
– Kuri ir populārākie un pieprasītākie VAD veidi?
– Dienestu var veikt trīs veidos. Vispopulārākais ir 11 mēnešu dienests, tam seko 5 gadu dienests Zemessardzē, kur ikgadēji apmācībās jāpavada vismaz 28 dienas.
Trešais un mazāk populārais ir piecu gadu rezerves virsnieku programma augstskolu un koledžu studentiem.
– Cik liels ir to jauniešu īpatsvars, kuri pēc VAD izvēlas pāriet uz profesionālo dienestu?
– Vidēji ap 28 procentiem, sākot no 2023. gada līdz šā gada vasaras absolventiem. Pirmajos iesaukumos jaunieši jau zināja, ka izvēlas militāro sfēru.
Beidzamajos iesaukumos ap 20 procenti jauniešu sasaista savu dzīvi ar profesionālo dienestu. VAD mērķis ir, lai jaunieši iegūtu zināšanas un sapratni par valsts aizsardzību un tiktu ieskaitīti Nacionālo bruņoto spēku rezervē.
Es domāju tā: Vai jauniešiem ir jāiet armijā?
Romāns, sagādnieks:
– Protams, ka ir jāiet. Jo es arī gāju (smejas). Aizsargāt jau viņi neko neaizsargās, bet jādienē noteikti.
Jaunieši vismaz pieredzēs stingrību un disciplīnu. Citādi viņi te staigā pa pilsētu un visām malām, bet labuma nekāda nav no viņiem.
Irina, liepājniece:
– Grūti pateikt. Varbūt jā un varbūt nē. Nē, jo ir jau bailes, ka var nošaut. Lai gan pie mums jau nav kara. Un jā, jo vajag aizsargāt Latviju.
Vajag apmācības, tāpēc cilvēki stājas Zemessardzē. Ģimenē neviens nav armijā. Mani dēli nav bijuši dienestā, viņi dzīvo ārzemēs.
Aleksandrs, studē RTU Liepājas akadēmijā:
– Domāju, ka ir jāiet armijā. Tas jādara, lai apsargātu savu dzimteni. Esmu domājis par to, ka varētu iet Valsts aizsardzības dienestā, gribētu, taču zinu, ka nevarētu veselības dēļ. Man viens draugs dienē, viņam tur labi iet.
Regīna, strādā metālapstrādē:
– Mani bērni dzimuši 90. gados, viņi negāja armijā, kaut gan es domāju, ka ir jāiet. Paši redzam, kādi tie jaunieši ir, nav vairs tas vīrišķīgais.
Lai iet un gadu dienē, tas nekas nav. Fizisko sagatavotību vajag. Citādi – kāda nākotne būs, kas mums pelnīs pensiju?
Skaidrīte, strādā Valsts tehnikumā:
– Domāju, ka noteikti jāiet armijā. Uzlabo stāju, ātrāk nobriest, kļūst patstāvīgāki. Armiju vajag, jo tā disciplinē. Man ir trīs meitas, bet mazie mazdēli vēl nav tādā vecumā, lai iesauktu, tāpēc ģimenē neviens nav bijis dienēt. Mazdēls, kurš dzīvo Somijā, grib, bet viņam nesanāca pieteikties.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts ”Kurzemes Vārds”.
