Pieminēt holokausta upurus sapulcējās viņu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Ziedus memoriālā nolika arī liepājniece Tatjana Ciganova. Turp viņa aizbrauca kopā ar mammu un tanti.

Sieviete atklāja savas dzimtas stāstu. Viņas vecvectēvs Ābrams Kiršteins bija Liepājā iecienīts drēbnieks, pazīstams ar pašu pilsētas komandantu. Vecvecmāmiņa Ženija – par viņu jaunāka, ebrejiete no Polijas.

Abi iepazinās, kad viņa aizgāja uz šūšanas cehu strādāt, vēlāk – ieskatījās viens otrā un apprecējās.

Lai holokaustā paliktu dzīva pati un arī meitiņa Tatjana, sieva pārveidoja savu uzvārdu, lai tas būtu polisks. Viņai arī izdevās nokārtot jaunus dokumentus, kuros ierakstīja, ka sieviete ir poliete.

Tā viņa izglābās, taču nācās no vecvectēva izšķirties.

“Vecvecmāmiņa iedeva lielu kukuli, lai varētu vecvectēvam sarīkot bēgšanu, bet viņš neaizbēga, jo tad viņa vietā nošautu desmit citu ebreju,”

Tatjana sacīja, ka šo stāstu sevī nes jau kopš bērnības un par vecvectēvu domā.

“Kad biju maza, nesapratu, kāpēc viņš palika. Tagad saprotu, ka vienkārši nespētu pārdzīvot desmit citu cilvēku nāvi, tāpēc nenodeva citus ebrejus. Viņš rīkojās cēlsirdīgi.”

Tatjanas ģimene domāja, ka 1941. gada decembrī, kad ebrejus sēdināja kravas automašīnās, vecvectēvu aizveda uz cietumu Rīgā. Citu ziņu par viņu nebija.

Tikai pirms nedaudziem gadiem, pateicoties Liepājas ebreju kopienai, kas palīdzēja iegūt ziņas, noskaidroja, ka Ābrams Kiršteins nošauts Šķēdes kāpās.

“Tad uzzinājām, ka arī manu otru vecvecmāmiņu un viņas māsu šeit nošāva.

Tāda, lūk, mūsu ģimenes sāpe,” liepājniece turpināja.

“Mēs par vecvectēvu esam vienmēr runājuši, bet ne skaļi. Padomju laikā par holokaustu nerunāja un labāk bija neteikt citiem, ka esi ebrejs. Tā arī palika, ka mana vecvecmāmiņa ir poliete.”

Tagad Tatjanai cits uzskats par Ābrama Kiršteina izvēli nebēgt, bet palikt Liepājā. Viņa novērtē vecvectēva varonību.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.