Svētku mērķis ir iepazīstināt Liepājas iedzīvotājus ar šo ciemu kultūrvēsturisko mantojumu, popularizējot tradīcijas, amatus, mūziku un stāstus, kas raksturo katru no vietām.

Katrā no šīm ielām no pulksten 17 līdz pulksten 21 notiek kāda aktivitāte, kas saistīta ar konkrēto apdzīvoto vietu.

Pasākuma apmeklētājiem bija iespēja arī satikt šajās vietās darbojošos ļaudis. Piemēram, Bārtas ielu pieskandināja Bārtas etnogrāfiskā ansambļa sievas ar savām dziesmām. 

Sintiju Lanku, kas pati dzīvo Otaņķos sastopam Nīcas ielā. Viņa atbraukusi atbalstīt savu krustmeitu Evelīnu, kas kopā ar citām paaudzēm dziedāja un dejoja.  

“Manuprāt pasākums ir tiešām ļoti pārdomāts. Nīcas ielā ir gan loterija, gan priekšnesumi, gan iespēja nofotografēties.

Šis ir kaut kas savādāks. Cilvēki reāli var iepazīt dažādas tradīcijas, kultūras – kā ir un kā ir bijis.

Prieks arī redzēt, ka ir dažādu paaudžu pārstāvji no tām vietām,” viņa pastāsta. 

Vienīgā skāde – cerējusi uz lielāku atsaucību. Pati gan piemetina, ka katrs iet savā laikā un maršrutā, tāpēc skaidrs, ka lielāki pūļi vienlaikus nesanāks. 

“Es dzīvoju Pampāļu ielā un man ir ļoti liels prieks, ka kaut kas tāds notiek. Pirmo apmeklēju Nidas ielu, kur varēja iepazīties ar Rucavas balto sviestu. Uzzināju arī kaut ko jaunu!

Izrādās, ka Latvijas mērīšana ir sākusies no Nidas – tur ir stabiņš numur viens.

Paklausījos arī kā kāda kundze stāstīja par savu dzīvi Nidā,” priecājas liepājniece Daiga Janga. 

Sieviete atzīst, ka svētki izdevušies. Citreiz, līdzīgā veidā, varētu izmantot arī citu vietu vārdos nosauktās ielas. Šoreiz izzināt var Dienvidkurzemi, bet kas liedz iepazīt arī pārējo Latviju? 

Nidas ielā garāmgājējus uzņem trīs “Menca” māju pētnieces. Viena no tām ir Dace Tapiņa. Viņa pastāsta, ka visas trīs šajās mājās dzimušas.

“Kāda ir sākusi tur iet skolā, kāda tur kādreiz pazaudējusies, kāda nosvinējusi krustības un no turienes aizgājusi,”

viņa noteic. 

Pati uzņēmusies apmeklētājiem uzdāvināt kādu oli, tāpēc rokās groziņš ar dažāda veida akmeņiem.

“Nidā jau nekā cita vairs nav – tikai saules un jūras apmīļoti akmeņi! Ja tādu olīti paņem, tad sirdī vienmēr būs Nidas saule un jūras spēks!”

Dace pārliecināta, ka liepājniekiem šis ir vērtīgs notikums, jo daudzi nemaz neapzinoties uz kādas ielas dzīvo, no kurienes cēlies tās nosaukums.

Pavisam skumji gan esot tad, ja kāds vietējais pazīstot tikai to Nidu, kas kaimiņos. 

“Atsaucība šovakar ir necerēti liela! Domājām, ka nebūs tik daudz cilvēku, bet kad sākām man bija pilns grozs ar oļiem. Nu tas krietni patukšojies,”

viņa priecājas. 

Ar velosipēdu izbraukāt visas ielas uzņēmies arī Aigars. Viņš neslēpj, ka pa svētkiem neko iepriekš nezinājis.

Šodien staigājis pa savu sētu un nodomājis, ka kaimiņiem visu dienu skaista mūzika sētā skan.

“Beigās pabāžu galvu no sētas un skatos, ka gar dīķīti saceltas teltis. Negaidīti, bet ļoti interesanti. Un vēl pie pašām mājām!”

Tās teltis, par kurām runā Aigars, saslietas Rucavas ielā. Tur var gan nogaršot kādus vietējos labumus, gan iegādāties kādu rokām darinātu cimdiņu. Ik pa laikam var arī sadzirdēt Rucavas etnogrāfiskā ansambļa dziedājumus. 

“Kur mūs gaida, tur braucam! Priecājamies, ka ir kāds uzņēmīgs cilvēks, kurš māk šādus skaistus svētkus ievest no laukiem pilsētā.

Galu galā, ja Rucavai kā ciemam Liepājā ir sava iela, tad nevar nemaz nebraukt! Jāparāda kādi mēs laukos esam skaisti, feini, dziedoši un krāšņi,”

norāda ansambļa vadītāja Staņislava Skudiģe. 

Garāmgājēju, kas izrāda kādu interesi, netrūkst. Pa laikam sasveicināties pienāk arī kāds vietējais rucavnieks vai Rucavas pazinējs, priecājas dziedošās dāmas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.