Aģentūras “Nodarbinātības projekti” darbinieks smiltis sijā katru rītu, izņemot sestdienas un svētdienas, bet ne visā astoņu kilometru kopgarumā uzreiz, pa posmiem, stāsta Komunālās pārvaldes Saimniecības daļas vadītājs Andis Lībis.

Cik platā joslā līdzeno daļu sijās, atkarīgs no laikapstākļiem. Ja smiltis sausas, sijā tuvāk ūdenim. Kad nogāzis stiprs lietus, traktora vadītājs var likties uz otras auss.

Ja sijās piemirkušas smiltis, tās nebirs cauri, konteiners pusminūtē būs pilns.

Darbus sāk līdz ar sauli, jo Zilā karoga teritorijā tie jāpabeidz līdz pulksten 8, citur var sijāt līdz deviņiem.

“Divas dienas neko nevarējām izdarīt,”

ceturtdienas rītā stāsta traktora vadītājs Ivars Vasaris.

Nu smiltis apžuvušas un birst. Tehnika visu laiku jāpieregulē atbilstoši smilšu blīvumam, bet to visu var paveikt ar podziņām kabīnē.

“Varam izsijāt smalki. Šim sijātājam virsū ir smalkākais siets, kāds ir. Vecajam agregātam bija rupjāks. Ja “Nodarbinātības projekti” dabūs vēl vienu traktoru, es gribu, lai abi strādā. Ar rupjāko sietu varētu braukt pa mitro smilti, kas citādi salīp un neizsijājas,” norāda A. Lībis.

Sijātāja tvertnē sakrājas liels daudzums aļģu, no gružiem – izsmēķi, korķi, glāzes, bērnu mantiņas. Ar smiltīs pamestajiem dvieļiem esot kreņķi – audums uztinas iekārtai un sākas problēmas.

Vai no smiltīm tiek izceltas arī vērtīgas mantas, piemēram, rotaslietas, pulksteņi, I. Vasaris nevar pateikt. Nav paredzēts izskatīt tvertnes saturu, jo darba ir daudz un pēc pludmales traktorists brauc, piemēram, zāli pļaut.

Tvertnes izber konteineros, kas novietoti pie Roņu un Pērkones ielas izejām. I. Vasaris neesot manījis, ka tur kāds būtu racies un meklējis pazudušus dārgumus.

“Ja ir labs laiks, man te ir kādi pieci seši konkurenti,” viņš nosmaida.

Pludmali cītīgi pārstaigā cilvēki ar metāla detektoriem, tā ka cerības atgūt izsētu zelta gredzenu esot ļoti mazas.

Jo vairāk tiek apbūvēta pludmale, jo mazākas iespējas to uzkopt. Sijātājs nevar izlīkumot cieši gar kafejnīcām.

Saņemtas sūdzības par gružiem volejbola laukumos, lūgumi izsijāt smiltis, taču tur ar tehniku netiek klāt – vienā pusē tualetes, otrā kafejnīca, skaidro A. Lībis.

Tur, kur nevar nobraukt sijātājs, dodas cilvēks ar bagiju un uzlasa drazas. Arī kāpas pārstaigā un gružus savāc ar rokām.

Vairākas reizes dienā tiek apstaigātas tualetes, lai papildinātu papīra krājumus un veiktu sauso uzkopšanu, ja vajadzīgs.

Pludmales uzturētāji rītos reizēm pie pašas ūdens malas ieraugot budžeta ceļotājus, kuri tur pavada nakti guļammaisā. Tad gan esot mati stāvus, jo liepājnieki zina, cik strauji jūra var atnākt tuvāk kāpām, noskalojot visu savā ceļā.

Agrāk izmantotais smilšu tīrīšanas agregāts, iegādāts vēl deviņdesmitajos gados, savu mūžu bija nokalpojis. Pērnruden pašvaldība iegādājās Vācijā ražoto “Beach Tech 2000”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.