Pēcpusdienā pasākuma rīkotāji apkaimes biedrība “JaunLiepāja” un biedrība “Re!Liepāja” aicināja uz masku darināšanas darbnīcu, lai ar pašu rokām veidotās maskās varētu piedalīties saulgriežu rituālā.

“Bija pilni galdi, bija ģimenes ar bērniem, kuri ļoti radoši darbojās. Bija doma vairāk gatavot no auduma un papīra, bet paņēmām arī trafaretus, likām lietā spīdumus,” atklāj darbnīcas vadītāja Diāna Žilvinska.

“Manuprāt, ļoti, ļoti jauki, varēja kaut ko interesantu uztaisīt un izpausties,”

saka Laura Francmane ar meitu Žaneti.

Gatavoties Ziemassvētkiem, darot kaut ko pašiem, ne tikai apstaigājot veikalus, viņasprāt ir svarīgi, jo laiks ir tik steidzīgs. “Ir forši, ka varam kopā pavadīt laiku,” atzīst Laura.

Biedrības “Jaunliepāja” pārstāve Ieva Balode-Ziemele uzklausījusi ierosinājumus, ka vajadzētu biežāk rīkot šādus pasākumus.

“Jo nav ierasts, ka taisa maskas un maskojas, un līdz ar to nevar saprast, nākt vai nenākt, un kas te vispār būs.

Tās arī bija mūsu mērķis – pilsētas vidē ievest to, kas parasti notiek lauku vidē.

Tāpēc arī piedalās etnogrāfiskais ansamblis, kas visu dara pēc tradīcijām,” viņa uzsver.

Tikmēr tirgus laukums atvēlēts jauniešu idejām, drosmei un radošumam – te preci piedāvā skolēnu mācību uzņēmumi (SMU).

Liepājas Valsts ģimnāzijas SMU “LAMPwood” pārstāv Raivo Egmanis.

“Mani iedvesmoja tētis, jo viņš taisa visādas lietas no koka. Tad es iedvesmojos no savas māsas, ka viņa taisa uzņēmumu, un arī uzsāku. Koka daļas un dzelžu atliekas savāktas no laukiem, es tās pārtaisu lampās. Tētis remontē dzīvokļus, tur es arī dabūnu visādus materiālus,” viņš stāsta.

Puisis atzīst, ka grūtākā daļa bija nevis izgatavot lampas, bet gan biznesa puse – prezentācijas, vizītkartes bukleti.

Tomēr uzņēmējdarbība ir tas, ko viņš gribētu darīt nākotnē. Vai darinājumus arī pērk? “Liepājā īsti ne, bet Rīgā gan bija ļoti aktīvi,” pastāsta Raivo.

Liepājas Valsts tehnikumā nodibināts SMU “Lily in Love”, kas piedāvā ziepes ziedu formā ar dažādiem aromātiem. “Tas no sākuma bija mūsu hobijs,” atklāj Anna Moroza.

“Kādā brīdī pie mums atnāca mūsu kopējais draugs, kurš bija iemīlējies vienā meitenē, gribēja viņai kaut ko uzdāvināt un apliecināt savu mīlestību. Prasīja mums, kā to izdarīt.

Apvienojot ziepes un mīlestību, izdomājām, ka savā pirmajā produktā “Orhidejā” varam ielikt nelielu rakstu, ka šis puisis mīl to meiteni.

Tā dzima ideja, ka ar parastām lietām varam dāvināt komplimentus, labas emocijas, sajūtas.”

Kamēr telpās top maskas un virvē iesien ozola bluķi, “Traistēni” jau klāt un sāk apdziedāt mājiniekus. Folkloras ansambļa vadītāja Līga Strēle stāsta, ka šāds rituāls ir ļoti sens.

“Šī būs gada visgarākā un vistumšākā nakts. Pēc tautas dziesmās vēstītā, saules meita, skalojot savas kannas, iekritusi avotā.

Tas nozīmē, ka saule aizgājusi otrā pusē pasaulei. Tagad mums tā jādabū atpakaļ,”

viņa uzsver.

Lai to izdarītu, jāņem ozols – visstiprākais koks, kāds mums ir, jo tas spēj visvairāk savākt to, kas cilvēkiem visstiprāk sāpējis.

“Tas mums ir jāsadedzina, lai mēs varētu iesākt jauno darba cēlienu. Bet tas sāksies tikai Metenī – februārī. Tagad mēs dedzam aizvien vairāk gaismas, lai saule redz, ka tai jānāk pie mums atpakaļ, ka mēs ļoti gaidām.

Kāpēc taisām troksni? To sākām jau Mārtiņos, lai dzītu prom veļus, kas atnākuši un palikuši, un lai visu ļauno dzītu projām. Lai mums viss būtu labs!”

novēl L. Strēle.

Kad saule norietējusi, ziedot dziesmas, ansambļa dalībnieki velk bluķi apkārt laukumam, piestāj uz rotaļām, kurās iesaista skatītājus.

Ozola bluķis, pa ceļam visu slikto savācis, nonāk ugunī, un dzirkstelēm gaisā paceļoties, izgaismo tumsu. 

“Mūsu ome lika skatīties, viņa tur piedalās,”

uz folkloristiem rāda Aija un Adrians.

Ir forši un prieks, un noteikti vajag šādus pasākumus arī pilsētā, viņi domā.

“Citādi baigi maz kas notiek pirms svētkiem,” atzīst Adrians. “Tradīcijas ir piemirsušās, tāpēc vajadzētu gan tās kopt un atjaunot,” uzskata Aija.