liepajniekiem.lv
Autobusu šoferi ar maršruta dokumentiem rokās viens pēc otra iekāpj speciālā mikroautobusā ar melniem stikliem un paliek tur diezgan ilgi. Beigās viss ir kārtībā, un – esi sveicināta, Ziemeļpolija!
Karogi plīvo visur
“Rīt gandrīz viss būs ciet, jo Konstitūcijas diena. Trīs lielākie svētki Polijā ir Ziemassvētki, Lieldienas un Konstitūcijas diena 3. maijā,” grupas vadītāja laikus pabrīdina.
Vēlāk uzzinām, ka Polija būs slēgta arī 4. maijā, tāpēc ka svētdiena. Valdība noteikusi to par oficiālu brīvdienu, kurā jāiet uz baznīcu.
1791. gada 3. maijā apstiprinātā konstitūcija ir otra vecākā pasaulē aiz Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas.
Protams, tā vairs nav tāda, kādu to pieņēma pirmsākumos, piemēram, 1990. gadā tajā veica izmaiņas, nosakot, ka prezidentu ievēlē tauta. To arī visapkārt var redzēt, ka valsts gatavojas astotajām prezidenta vēlēšanām 18. maijā.
Prezidents Andžejs Duda amatā ir jau 10 gadus, atļautos divus termiņus, tā ka viņam jāaiziet.
Šajā brīdī vēl ļaudis nezina, ka būs vēlēšanu otrā kārta 1. jūnijā, visi gaida pirmo. Malu malās izvietotas reklāmas, tās piestiprinātas pat pie privātmāju žogiem mazos ciemos, četri pieci kandidāti salikti rindā.
Pie žogiem ir arī mazi valsts karodziņi, tāpat pie māju logiem katrā pusē, tas par godu Konstitūcijas dienai.
Laukos starp sējumiem palēkdamies brauc vidēja izmēra traktors tā, ka putekļu mākonis griežas tam apkārt, bet arī traktoram pie kabīnes katrā pusē plīvo pa karodziņam.
Tāds patriotisks solo, ka ne noskatīties.
Tālu jau nebrauks, jo, cik redzams no šaurās, līkumotās šosejas, saimniecībām nav milzīgu lauku. Tās ir nelielas, toties daudz, teju katra ar savu mazo kalti.
Lauku sētas rindojas cita aiz citas, tāpat kā apdzīvotās vietas, tāpēc ātri pabraukt nav iespējams. Ar kokiem apstādīto šauro šoseju malās ir speciālas ceļa zīmes, kas brīdina, ka koku zari var traucēt braukšanu.
Ceļš ved augšup un lejup, aiz līkumiem viz ezeri. Lapas nav vēl saplaukušas līdz galam, tā ka var redzēt pasakainas ainavas. Kā Vecpiebalga, tikai teritoriāli daudzkārt reizināta.
Valsts ir liela, tās 312,7 tūkstoši kvadrātkilometru gandrīz piecas reizes pārsniedz Latvijas teritoriju.
“Polijā ir 40 miljoni iedzīvotāju. Kad nesen biju Varšavā, vietējais gids teica, ka, pēc viņa domām, ir 42 miljoni, jo klāt nākuši ļoti daudz ieceļotāju no Ukrainas,” stāsta grupas vadītāja.
Šauro namu pilsēta Gdaņska
Tā ir Prūsijas teritorija, kas agrāk piederēja Vācijai. Tur Gerložas mežos ir Vilku midzenis – bunkuru sistēma, kur Otrā pasaules kara laikā atradās Hitlera militārās vadības centrs un uzturējās arī fīrers.
Tagad uz turieni ved tūristus stundas ekskursijā apskatīt milzīgos betona klučus.
Kad nonākam Vilku midzenī, tur jau ir cilvēku pilns – ekskursanti, ģimenes ar bērniem un sunīšiem. Varētu domāt, ka jau brīvdiena.
Daļa iet ar gidu mežā, citi ieņem vietas pie āra galdiņiem kafejnīcās, malko netālajā Olštinā darītu alu, ieturas ar zupām un kartupeļu pankūkām. Un porcijas ir lielas! Zinātu to iepriekš, divus ēdienus nepasūtītu.
Bet tobrīd vēl nezinām, ko ceļ galdā Gdaņskas ēdnīcā!
Tur kompleksajās pusdienās ir panēta karbonāde kā jumtiņš pāri kartupeļiem un salātiem, un sēņu zupa ar makaroniem tiek lieta patiešām lielā šķīvī. Labi, ka apēsto pēc tam var vecpilsētā nostaigāt.
Manās izjūtās Gdaņska ir īpatnēja. Vecais centrs Glovne Miasto cilvēku pilns, vietumis plūst ļaužu upes, bet vienalga šķiet, ka vietas ir daudz. Cilvēki sadalās pa mazajiem ielu atzariem.
Es nevaru vien beigt jūsmot par šaurajiem namiem un visu laiku, kas atvēlēts, staigāju, tos uzlūkojot, nevis eju kādā no daudzajiem muzejiem.
Kopā ar citiem noskatos, kā kanālā izgriež gājēju tiltu pie slavenā krāna torņa un pēc tam atvirza atpakaļ.
Viss kvartāls 1945. gadā bija sagrauts, bet nu liela daļa ēku izceltas no drupām un atjaunotas kā 17. gadsimtā. Tajās ir arī dzīvokļi, bet rindā pēc tiem cilvēki nestāvot. Kurš gan vēlas aiz loga troksni 24/7?
Vācu ordeņa pils Malborka
Poļi atjauno ēkas soli pa solim, izsverot, kur vispirms nepieciešams ieguldīt finansējumu, bet kur vēlāk. To es secinu no stāsta Malborkas pilī.
Pēc Otrā pasaules kara bija nopostīti 60% šīs unikālās būves.
Ne tik tālā nākotnē ar projektu palīdzību pasaulē lielākais sarkano ķieģeļu cietoksnis būs atjaunots pilnībā.
Augstās pils mūra nišās saliktas dekoru detaļas – arkas atlūza, statujas daļa un citas 13., 14., 17. gadsimta vērtības, bet tām nekas nenotiks, tāpēc tās gaida savu kārtu uz restaurāciju kaut kad.
Svarīgi bija šo pilsētu pilsētā sakārtot tā, lai varētu atvērt muzeju un uzņemt apmeklētājus, un tas ir izdarīts.
Muzejā var dzirdēt tik daudz interesantu stāstu! Piemēram, par sēžu zāli, kurā ir lieliska akustika.
Virs galvenā krustneša un viņa padomnieku sēdvietām sienā ir caurumi. Tur atrodas telpa, kurā sēžu laikā dziedājis koris. Ja kāds aiz zāles durvīm gribēja noklausīties sarunas, viņš dzirdēja tikai dziesmu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
