liepajniekiem.lv
Devāmies skaidrot, vai Liepājā pietiek soliņu un kā vispār nosaka, kur un cik tos izvietot.
No koka – silti
Trešdienas pirmā puse vējaina un pavēsa, iespējams, tāpēc visai maz cilvēku atpūšas uz soliņiem.
Pilsētas centrā un pludmalē it neviens, pa kādam izdodas sastapt Jāņa Čakstes laukumā un Jūrmalas parkā.
Soliņu ir gana, daudz lielāka bēda ir tualetes un gružu urnas, uzsver satiktie liepājnieki.
Rakstniece Andra Manfelde ar meitu Annu apsēdušās pie Čakstes laukuma strūklakām pa ceļam uz mākslas vidusskolu.
“Mēs jau īsti neesam mērķauditorija,” pauž Andra.
“Šeit ir soliņi, parkā arī. Centrā, Rožu laukumā ir, un tur jau parasti veikalā iet sēdēt.”
Jūrmalas parkā pie veloceliņa esot labi soliņi, jo muguru var atstiept, atzīst liepājnieces Fatina un Raisa. “Labākus soliņus vajadzētu tajā galā,” Fatina rāda uz dienvidrietumu pusi.
“Uz tiem dzelžu beņķiem salst, ir auksti sēdēt pat vasarā. Šie, no koka, ir silti.”
Sieviete ierosina, kopjot mežu, kokus apzāģēt augstāk, lai uz celmiem varētu pasēdēt.
Centrā un parkā soliņu esot pietiekami. Vecākiem cilvēkiem, kuriem sāp mugura, gan nederot tādi, kam atzveltnes nav.
“Man patīk tie pie stadiona, uz kuriem var atgulties, kad saule spīd. Vēl kādu tādu varētu uzlikt saulītē. Un vajadzētu pie ezera kādu soliņu sataisīt. Mana draudzene tur dzīvo.
Pasēdēt, paskatīties uz ezeru, tur svaigs gaiss. Kāpēc ne?”
uzskata Fatina.
Pensionārs Aleksandrs bieži sēžot parkā pie Gulbju dīķa, jo, lai arī nav šeit dzimis, ļoti mīl Liepāju un sauc par savu pilsētu. “Soliņu pietiek, tualešu – ne,” viņš uzsver.
Vīrietis atklāj, ka ne tikai viņš vasarā mēdzot šeit paslepus alu iedzert, bet tuvumā nav kur nokārtot dabiskās vajadzības.
Liepājas Komunālās pārvaldes Teritoriju uzturēšanas un labiekārtošanas daļas vadītājs Juris Muskats stāsta, ka soliņi pārvaldes apsaimniekošanā pārsvarā nonāk pēc lielo rekonstrukciju projektu īstenošanas, piemēram, Kārļa Zāles laukums vai Lielā iela, kur agrāk to nemaz nebija.
“Arhitekti izpēta cilvēku plūsmu, kur soliņi nepieciešami, nosaka to dizainu,”
viņš saka.
Jāskatās dažādi aspekti, vai soliņš nebūs gājējiem pa kājām, nevar uzstādīt privātmāju rajonos, jo tos apdzīvo skaļas un gružojošas kompānijas un īpašnieki iebilst.
Maģistrālajās ielās jāņem vērā drošība, lai cilvēks pieceļoties teju nebūtu uz ielas.
Pasēdēt blakus caurumam
Liepājā ir vairāki simti soliņu. Par ļoti veiksmīgu risinājumu J. Muskats atzīst spāņu ražojuma soliņus “Benito”, kuros izmantots tropu koks, kura dēļu mūžs ir ilgāks.
Tie vairāk nekā desmit gadus kalpo, piemēram, visā Kūrmājas prospekta garumā.
“Soliņi ir ļoti skaisti, bet ir nianses – tiem nav rokturu, vecākiem cilvēkiem ir grūti piecelties.
Konsultējoties ar būvvaldi, ņemam vērā tieši šo apstākli, kad uzstādām soliņus. Pirms gadiem 20 visā Jūrmalas parkā uzstādīja “Hidrolata” ražotos soliņus, kas ir ļoti veiksmīgs modelis. Tai laikā tas bija vienīgais pieejamais modelis ar rokturiem,” viņš pastāsta.
“Benito” soliņi ar rokturiem, kādi ir pie bērnu laukuma, neesot tik eleganti, kā prasītos pie senatnīgas apbūves.
Arī pludmalē soliņu skaits atkarīgs no cilvēku plūsmas, un J. Muskats norāda, ka Roņu ielas izejā uz pludmali būtu grēks sūdzēties par to daudzumu.
Ir gan stacionārie soliņi, gan uz sezonu izvietotie.
“Mūsu specifiskās pludmales dēļ nav iespējas izvietot soliņus visā tās garumā.
Dažu stundu laikā jūra no normālas atrašanās vietas nonāk līdz pat kāpām, un tad ir ļoti grūti aprakstāms, kas notiek ar pludmales inventāru,” viņš skaidro.
Liedags no Roņu ielas uz Dienvidu mola pusi esot pati nelabiekārtotākā pludmales vieta. Par inventāru, tai skaitā soliņiem, ir jārūpējas, kas prasa resursus, bet vējš, ūdens un smalkā smilts tos ietekmē.
Plus vēl vandalisms, par ko, kā saka J. Muskats, diemžēl grāmatu varētu uzrakstīt.
Esot grūti pateikt, cik sezonā izmaksā soliņu uzturēšana un atjaunošana, jo tā iekļauta dažādās budžeta pozīcijās atsevišķu teritoriju apsaimniekošanai. Turklāt plānotais atšķiras no dzīves īstenības.
Ja salauž nevis prognozētos desmit, bet 12 soliņus, tad mazgāšanas reizes jāsamazina no divām uz pusotru, lai būtu līdzekļi remontam.
“No mazgāšanas aspekta putni pat ir mazāka problēma nekā liepas ar saviem izsvīdumiem,” atklāj J. Muskats.
Gar gājēju un veloceļu aiz stadiona daudzi koka soli ir iztrunējuši, ielūzuši, tiem nokritušas atsevišķas detaļas.
“To, kas bija pavisam bēdīgā stāvoklī, tur vairs nav,”
iebilst J. Muskats.
Uz tiem, kam caurumi, vēl varot pasēdēt. Kā pagaidu variants Liedaga ielas izejā uzstādīti tādi soliņi kā autobusu pieturās.
“Remontēt katru par vairāk nekā simt eiro nav risinājums. Lielākajai daļai šī ir pēdējā sezona,” viņš stāsta.
Tiekot izskatīts finanšu pieprasījums uz nākamo vai pat aiznākamo gadu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
