Ja apkārt ir brīva vieta, arī dabā valrieksts maksimāli iet plašumā, neveido zarojumu uz augšu, viņa norāda. Ja tie sastādīti audzēs, tad, protams, tiecas uz augšu, jo uz sāniem plesties neļauj citi koki.

Šos kokus neapdraud nekādi kaitēkļi, jo lapas izdala nepatīkamu smaržu. “Tā nepatīk arī citiem augiem, tāpēc valrieksts nomāks citus kokus,” stāsta A. Damberga.

To var labi saskatīt, ka tie parastie skābarži, kas aug blakus, ir vārgāki un mazāk salapojuši.

“Mēs jau griežam zarus,”

viņa skaidro.

“Taču kokiem ir tā – jo vairāk griež, jo tie vairāk cenšas vainagu atgūt. Koks izpletis zarus pāri Lielās ielas ietvei un piespiež gājējus sev nedaudz paklanīties.”

Dārzniece sola, ka šo nolīkušo zaru apgriešana ir plānota, tikai nav vēl pagūta.

Šogad kokam uz saknēm uzbērta mulča. Tā kalpo, lai sausā un vējainā laikā zemi nepūš uz visām pusēm un saglabājas mitrums un vērtīgie mikroorganismi. “Mulča pamazām no apakšas sadalās un baro koku,” viņa pastāsta.

Kaut arī valrieksts ir milzīgs, tas nebūt nav pārsimt gadu vecs, kā varētu šķist.

Vadoties pēc vecām fotogrāfijām, tas iestādīts tikai pēc Otrā pasaules kara, laikposmā no 50. līdz 70. gadiem, stāsta A. Damberga.

Attēlos, kur iemūžināta tagadējās RTU Liepājas akadēmijas galvenās ēkas celtniecība, koka nav. Toreizējo pedagoģisko institūtu pabeidza 1957. gadā.

A. Damberga rāda, ka liepas pie šīs ēkas arī ir ļoti lielas. “Ja koku iestāda labā vietā, tas ļoti ātri aug,” viņa saka.

Pirms deviņiem gadiem arboristi valrieksta vainagu nostiprināja ar speciālām atsaitēm, lai garie zari nelūstu no savu lapu un sniega smaguma. Ar atsaitēm svars tiek pārlikts no apakšējiem zariem uz augstākiem.