liepajniekiem.lv
Paspēja pirms cenu lēciena
Pie ”Smart” esot ticis netīšām, smejas saimnieks un aicina izbraukt, lai piedzīvotu, kāpēc šis auto ir tik labs. ”Jau ilgu laiku interesējos par elektriskām mašīnām, ļoti patīk, bet tās ir dārgas. Sapratu, ka jaunu pagaidām īsti atļauties nevaru. Viens šogad bija no Vācijas šo atvedis. Pieeju pie mašīnas, viņš saka: ”Gribi paprovēt? Vajag pabraukt!” Teicu, ka nē, jo nemāku braukt ar tādu. Viņš saka – kopā. Kāds kopā?! Es šitāds liels, viņš arī, kur tur var kopā?
Viņš attaisīja durvis, iekāpu un sapratu, ka mums abiem pietiek vietas. Tas jau bija pirmais. Lēni, prātīgi braucām. Domāju, tāds maziņš jau knapi mūs abus uz priekšu velk. Nē, velkot diezgan labi. Un tad viņš šitā izdarīja,” Ģirts iespiež gāzes pedāli, un mazais apmēram sekundē sasniedz pilsētā atļauto ātrumu. Tad jau kļuvis interesanti, vairs jautājumu nebija, un vīri kārtojuši papīrus.
Ar pirkumu paveicies arī cenas ziņā, atzīst Ģ. Kauliņš. Darījums notika tieši nedēļu pirms tam, kā strauji pacēlās degvielas cenas.
”Tad arī panesās elektroauto bums un to cenas kāpa. Paziņas brīnījās, kā es esot uzminējis, ka būs degvielas cenu lēciens, un nopircis tieši elektrisko mašīnu,” viņš pastāsta.
Smārtiņam pacieta piekare, nelīdzenākās vietās gribētos mīkstāku braukšanu. ”Bišķiņ kratīgāks, kartingveidīgs, bet ļoti stabils auto,” norāda Ģirts.
”Šis mazais sver pāri par tonnu! Baterija iekšā, tāpēc. Maziņajam liels 35 kilovatu motors ļauj labi ieskrieties. Simtu sasniedz kādās trīs sekundēs. Citiem elektriskajiem arī liek kloķi. No malas paskaties, liekas – nu, ko tad šī bundžiņa var? Diezgan lieli riteņi tam, piecpadsmitnieki ir lieli ripuļi. Kaut kas bijis jāizdomā, jo mašīniņa ir maza, bet ļoti smaga. Priekšā ir šaurāki riteņi, aizmugurē platāki, lai būtu stabilitāte.”
Neejiet ar smārtu skrieties
Ražotāji šim auto piešķīruši interesantas plūdlīnijas. ”Ja pa šoseju fūre nāk pretī, tā mani nenomētā. Ar bulku vāģi uzreiz jūtu pretvēju, bet ar šo ne. Ja no sāna pūš, tad nošūpina. Līkumos nemaz nesveras, pat nepamani, ka līkums jau izbraukts,” saimnieks slavē mašīnu.
Galvenais jau esot kompaktais izmērs, uzsver Ģ. Kauliņš. ”Ja man tagad piedāvātu kādu citu, es nezinu, vai man gribētos. Šis ir mopēda izmēra aparāts, ar to pilsētā jūtos ļoti komfortabli. Iet labi, spēcīgi. Man dikti patīk. Nevienu brīdi nav jādomā, kur varētu tikt, kur varētu neuzspēt. Zini, ka nevienam nepatraucēsi, izlīdīsi un aizbrauksi, kur vajag.
Lielās mašīnas pilsētā nesniedz komfortu, jo ir jāpadomā, kur un kā griezīsies. Šo uz vietas apgriez uz riņķi un aizbrauc atpakaļ.”
Sēžot elektromobilī, ļoti pierod, ka tas brauc bez skaņas. ”Braucu ar savu brālēnu, viņš prasīja, vai es nevarot izslēgt riepas, lai nešvīkst,” viņš nosmejas.
Krustojumos daudzi gribot ar smārtu skrieties. ”Man arī tā kādreiz bija,” atzīstas Ģirts, ”kā ieraugu kādu maziņu auto, nospriežu, ka tūlīt vilksies pa ceļu. Es tā pakaitinu, pakaitinu un tad nospiežu pedāli. Man ir braukuši blakus un rādījuši – kas notiek, kā tas iespējams? Viens pa logu bļauj, ka viņam esot divlitrīgs un čipots auto, bet smārts tur līdzi. Un vēl – kā ierauga, ka es tāds liels braucu mazā mašīniņā, visiem jāsmaida. Forši, es braucu, un cilvēki smaida, tātad es izraisu prieku.”
Elektromašīna ir vienkārša, apakšā smārtam nekā īpaša nav. ”Aizbraucu uz tehnisko apskati. Pasmējāmies ar večiem – eļļas noplūdes nav, atgāzes – viss kārtībā. Būtībā tur ir bremzes un pāris ķagas, vairāk nekā nav,” saka Ģirts.
Cilvēki kreņķējoties par baterijām – kā mainīs, kur liks. ”Man šis jau iet ilgāk, nekā rūpnieciski paredzēts jaunai mašīnai. Rakstīts, ka 120 kilometri, bet es ar pilnu uzlādi varu nobraukt 130. Painteresējos un uzzināju, ka šim nav baterija jāmaina. Iekšā ir tādi kā pirkstiņi, tos maina, nevis visu met ārā. Tā ka elektriskā daļa ir stipri pateicīga,” atzīst saimnieks.
Padomāts par sīkumiem
Liela daļa cilvēku uzdodot muļķīgu jautājumu – cik tu vari nobraukt? ”Man tas liekas absurdi. Es neeju pie cilvēkiem un nevaicāju, cik tu vari nobraukt ar bāku? Trijos mēnešos esmu nobraucis 11 tūkstošus kilometru. Nezinu nevienu cilvēku, kurš piebrauc benzīntankā, pielej pilnu bāku, izbrauc pilnīgi tukšu un tad atkal lej pilnīgi pilnu un saka – es ar savu bāku nobraucu 700 kilometru. Viņi brauc un lej, un es daru tieši tāpat,” atzīmē Ģ. Kauliņš.
Akumulatora patēriņu ietekmē kondicionieris, apsilde. ”Ziemā salona apkure ņēma nost divdesmit procentus. Vasarā uzgriežu ventilatoru, un burtiski dažās sekundēs salons ir atdzesēts. Te jau nav ko dzesēt, telpa ir maza. Ziemā tieši tāpat ar siltumu – zem paneļa stāv patiesībā sieviešu fēns. Ieslēdz, un uzreiz ir karsts,” viņš uzsver.
Salons smārtiņam askētisks. ”Nekā īpaša iekšā nav, bet viss stingrs, nekas neļurkājas. Ir parastais bardačoks un tad vēl viens barahoļņiks, kuru var atvērt pagriežot,” izrāda Ģirts. ”Vietā, kur kāja skaras pie durvīm, uz gaišā apšuvuma ir melns ielāps. Ja iekāp darba biksēs, nenosmērēsi durvis. Kur uz durvīm roku atbalsts, arī melns, visu var viegli notīrīt. Padomāts par katru sīkumu.”
Ir daži vecmodīgi piegājieni – piestartē ar atslēgu, temperatūru un ventilatoru regulē ar kloķīšiem, tomēr ir skārienjutīgais ekrāns, visur elektronikas saliktas, kruīza kontrole. Virs paneļa tādi kā apaļi pulksteņi. ”Viens rāda baterijas atlikumu, otrs – cik es ļoti nepareizi un neefektīvi tagad braucu, saka
”tu baigi ēd, tāds neekonomisks paliec!” Visā visumā apmēram 94 procentus laika es braucu ekonomiski, to visu var apskatīt,” izstāsta Ģ. Kauliņš.
Lai arī vizuāli liekas, ka aizmugurē galīgi nekā nav, ”Smart” bagāžnieka ietilpība ir 180 litru, un vēl loka šaušanas aprīkojumu pa virsu var nolikt.
Tāpat kā ar telefonu
Ļoti būtisks faktors, lai braukātu ar elektroauto, – savās mājās jābūt uzlādes iespējai. Vai nu privātmāja, vai dzīvoklis, no kura var izvilkt ārā pagarinātāju.
Lādēt šo auto var pie visparastākās rozetes. ”Aizbraucu uz laukiem pie paziņas. Kamēr dzeram kafiju, viņš man izmet laukā pagarinātāju, es uzlādēju. Šo mašīnu ir neizdevīgi lādēt publiskajās uzlādes stacijās. Tai paredzēta tikai lēnā uzlāde, bet stacijās jāmaksā par laiku. Mājās lādējas divos variantos. Ātrais – pilns trīsarpus stundās, lēnajā – astoņās.
Esmu pieradis tāpat kā pie telefona. Pārbraukšu mājās, lādētājs jau stāv ieslēgts, es uzreiz pieslēgšu. Tāpēc arī nemāku pateikt nobraucamo attālumu, jo tik, cik man vajag, es arī nobraucu,” pastāsta īpašnieks.
Lielus gabalus, piemēram, uz Rīgu, Ģirts ar šo auto nebrauc. ”Ja cilvēkam ir lauki, tad noteikti ir kāda lielā mašīna, ar ko var vadāt kaut ko smagu. Man ir bulku vāģis, kurā es lieku trimeri, zāles pļāvēju un visu pārējo. Šo es ar tādām lietām nesmērētu. Tam ir vecais labais kūpošais dīzelītis, kurā visu samet iekšā un pēc tam ar lāpstu izlāpsto netīrumus,” viņš pauž.
Uz Rīgu un atpakaļ ar šo ”Smart” būtu problemātiski, tad ir jāņem kāds jaunāks, kam iespējama ātrā uzlāde. ”Es jau tagad esmu tik izlepis, ja jābrauc uz sacensībām vai uz Rīgu, nomāju elektrisko mašīnu, Liepājā ir pieejamas ”Renault Zoe”. Man bija brauciens uz Ludzu, nobraucu 1200 kilometru. Tā saucamais reindžs ”Zoe” ir 280 kilometri. Man pirmajam beidzās baterija, ne mašīnai. Gribas kafiju, vajag uz tualeti. Tad arī sapratu, ka attālums tik tiešām vairs neko neizsaka. Citi teic, ka neesot jēgas no mašīnas, ar kuru nevar aizbraukt uz Rīgu, bet neesmu redzējis cilvēku, kurš bez apstāšanās aizbrauc prom un atpakaļ,” spriež Ģirts.
Kādu laiku, protams, uzlādes prasa. ”Taču es zinu, ko nozīmē, kad dīzeli ik pa divām nedēļām patur servisā vai paliek uz mēnesi vispār bez mašīnas. Tad sūkņi, tad sprauslas, tad datčiki… Ja šis viss atkrīt, tad tas ir mans laiks, ko es nepavadu servisā. Labāk piecas minūtes ilgāk pasēžu pie uzlādes, nekā nedēļu gaidu mašīnu no servisa,” uzskata Ģ. Kauliņš.
Ģirta Kauliņa elektroauto
- ”Smart Fortwo”
- 2013. izl. g.
- 55 kW dzinējs.
- 15 kW akumulators.
- Patēriņš uz 100 km – 11 kW labā laikā.
- Izmaksas – 2,20 eiro uz 100 km.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
