“Cik labi ripo!” ik pa laikam pie sevis nopriecājos, kādā vēlā pēcpusdienā pirmo reizi braucot pa rekonstruētās Brīvības ielas izveidoto veloceliņu. Jā, tikpat labs kā citviet pilsētā – Kūrmājas prospektā, Jūrmalas parkā.

Cik pozitīvi, ka veloceliņu attīstība pilsētā turpinās! Būs arī Zirņu un Ganību ielā.

Mans ceļojums sākas vēl pirms Raiņa parka. No centra puses, pārbraucot pāri Tramvaja tiltam, griežu pa labi. Sekojot sarkanajam segumam, kas norāda uz celiņu velosipēdistiem, drīz griežu atkal pa kreisi, jo mans mērķis ir nokļūt un iemēģināt jauno Brīvības ielas veloceliņu. Kad esmu tikusi pāri Jaunai Ostmalai, kārtējo reizi pārliecinot par diezgan nejēdzīgo izkārtojumu pie t/c “Rietumu centrs”: kreisajā malā no manis ir celiņš gājējiem, vidū – velosipēdistiem, bet labajā pusē sanāk autostāvvieta. Tas ir absolūti neparocīgi gājējiem, jo, nākot, piemēram, ar iepirkuma saiņiem no netālu esošā tirdzniecības centra, viņi vispirms nokļūst uz velosipēdistiem paredzētā celiņa.. un tur arī paliek. Tādējādi traucējot riteņotājiem. Lai gan ir, protams, kas respektē, un pārkārtojas uz kājāmgājējiem domāto pusi, taču vairums cilvēku tomēr izvēlas iesākto ceļu turpināt pa velosipēdiem paredzēto joslu.

Kad nu vairāki gājēji veiksmīgi apbraukti, nokļūstu Raiņa parkā, kur sarkano bruģīti nomaina pavisam cita veida segums. Jāsaka, ka cauri Raiņa parkam ir Liepājā vienīgais grantētais veloceliņa posms. Un neslikts! Arī pa šo velosipēds ripo ļoti labi. Taču jābūt uzmanīgam, jo šeit celiņš jāsadala kā riteņotājiem, tā gājējiem. Joņojot var uztriekties kādam brīvsolī palaistam mazulim. Parks tik zaļš! Koši dzeltenā krāsā zied zeltstarītes. Un patīkami smaržo. Nav brīnums, ka pastaigā iznākuši daudzi pilsētnieki.

Sasniedzot Parka ielu, apstājos, jo šeit pilnā sparā norit remonta darbi. Tikt tai pāri braucot gandrīz nav iespējams, riteņi nogrimst smiltīs, visapkārt rakumi. Reizē ar mani šķērsli mēģina pieveikt vēl kāds pāris. “Centies saskatīt labo,” kā mierinot savai cimperlīgajai līdzbraucējai saka vīrietis, kurai acīmredzami tas nepatīk. Kad esmu atpakaļ uz sava riteņa, spēji minos tālāk, jo gribas taču nokļūt uz jaunā veloceliņa! Pirms dzelzceļa pārbrauktuves deg sarkanais signāls. Nākas pagaidīt, kad vilciens garām, un tad jau sliedēm pāri un esmu klāt. Gandrīz uzreiz apstājos, lai aplūkotu kādu nejēdzību. Daļu veloceliņa kreiso pusi, pa kuru būtu jābrauc pretimbraucošam riteņotājam, okupējušas barjeras! Stieņi gandrīz pašā vidū! Šajā vietā samainīties diviem velosipēdistiem nu nekādi nav iespējams, vienam no tiem neiebraucot gājēju celiņā. Jūtos mazliet apzagta…

Taču omu uzlabo turpmāk redzētais. Braucienu izbaudu ar mierīgu sirdi. Lūkojos pa labi un pa kreisi, nesatraucos, vai man neuztrieksies kāda automašīna. Kad luksoforā sarkanais, apstājos, palaižu spēkratus. Kad man zaļais, pāri nestumjos, bet gan droši turpinu braukt, kā atļauj likums – gājēja ātrumā. Viena piebilde, lai neiekultos nepatikšanās. Gadījumā, ja brauktuvei blakus ir speciāli izveidots veloceliņš, un domājat pa kuru nu braukt, pēc noteikumiem uz brauktuves velosipēdistam nav ko darīt, un ceļš jāveic tikai pa veloceliņu. Ņemiet to vērā!

Jāatzīstas, ka ir tik neierasti luksoforā blakus cilvēciņam skatīt arī riteņa atveidu! Kas tāds redzēts tikai galvaspilsētā vai ārpus Latvijas. Man garām patraucās kāda vecāka kundzīte ar koši zaļu vesti mugurā. Pareizi, drošība pirmajā vietā! Apstājot, lai remdētu slāpes. Iztukšoju līdzpaņemto sulas paku. Bet kur gružkaste? Jāsaka, ka visa veloceliņa garumā nav nevienas atkritumu urnas. Izņemot, protams, autobusu pieturvietās. Vienā no tām arī atstāju savu sulas paku, kad esmu to kādu brīdi vizinājusi sev līdzi.

Kad esmu nonākusi līdz krustojumam, kur pērn rekonstruētā Brīvības iela satiekas ar no jauna uzbūvēto ostas pievadceļu, nolemju nevis griezties atpakaļ, bet ceļojumu turpināt pa Pulvera ielu centra virzienā. Šeit ir apvienotais velo un gājēju celiņš, par ko liecina arī zilā ceļazīme ar stilizētā gājēja un riteņa atveidu. Pēc tam, kad garām traucas lielās fūres, nopriecājos, ka uzbūvēts šāds celiņš. Radītās vēja brāzmas mani ienestu pa taisno grāvī! Sasniedzot apli, nogriežos uz Cukura ielu. Slinkie braucēji, pie sevis nosmejos, kad redzu, kā ar līkumu apbrauktas uz veloceliņa izveidotās barjeras pirms dzelzceļa sliedēm. Zālīte pavisam nobraukāta.

No Cukura ielas nokļūstu atpakaļ uz Brīvības ielu. Jaunā veloceliņa gals ir gabaliņu pirms krustojuma ar Zemnieku ielu. Pēc tam iesaku pārcelties uz to Brīvības ielas pusi, kur mājas ar pāra numuriem. Tur ietve braukšanai nesalīdzināmi gludāka.

Lai gan ceļojums sanāca tāds industriāls, bez iespaidīgām dabas ainavām, bija interesanti iepazīt pilsētu arī no šī skatu punkta. Kad būs beigusies Zirņu ielas rekonstrukcija, noteikti būs jāiemēģina arī šis maršruts.

Vēl kāda piebilde velobraucējiem – vērojiet kontrolaku vākus! Jo dažviet ap tām apdrupuši un izkustējušies ķieģelīši, to malas ir asas, ietriecoties viss kaut kas var notikt.  

Šajā vietā samainīties diviem velosipēdistiem nu nekādi nav iespējams, vienam no tiem neiebraucot gājēju celiņā. Nejēdzīgi!