Taču viņa piekrīt padalīties ar savu pieredzi, kas gūta, gan pievarot 45 kilometrus dienā citu veidotos maršrutos, gan arī pašai rīkojot laivošanas braucienus vai aktivitātes dabā ģimenei.

Ar sviestmaizēm somā

“Visticamāk, viss aizsākās ar mammu, jo daudz gājām pastaigās dabā, kas arī veidoja interesi to turpināt,” spriež Dārta.

Tikai vēlāk atklājusi, ka tas varbūt nemaz nav bijis tik pašsaprotami, jo bija vienaudži, kas arī uz skolu negāja kājām, kamēr pašai – pusstundu turp, vēl pusstundu atpakaļ – nācies mērot ikdienu. Staigāšana bija ierasta lieta.

“Tāpat ar draudzeni Lauru bieži jau tad plānojām dažādus pārgājienus.

Lielākoties, jāatzīst, nekur tālāk par sētu netikām, bet nu līdzi obligāti ņemamās maizītes vismaz sasmērējām!”    

To ar uzviju abas kompensējušas jau pieaugušā vecumā, piesakoties organizētā pārgājienā gar jūras krastu Salacgrīvā nepilnu 50 kilometru garumā.

Tā nepārprotami bijusi kļūda, jo, lai arī distanci godam pieveikušas, kopumā tas tādiem “svētdienas gājējiem” bija pārlieku pēkšņa izkāpšana no komforta zonas.

“Nevienam, kas nav sagatavojies, neiesaku ko tādu izmēģināt!

Finiša taisnē jau abas pārgājām tādā vieglā skrējienā, jo iešana  šķita neiespējama. Vēl trakāk bija nākamajā dienā,” tā par šo pieredzi, tagad jau smejoties, stāsta Dārta un piebilst – ja ne piemērotāki apavi vai cits specifisks pārgājiena ekipējums, tad tās pašas maizītes gan bija līdzi paņēmušās.

Turklāt, neskatoties uz ieteikumu, ka tieši maizītes jeb “smagos ogļhidrātus” garākām distancēm nemaz neiesaka. Labākais proviants tām enerģijas batoniņi un augļi. 

Tas, ko pašas no šīs pieredzes guvušas un var nodot arī tālāk, – noteikti nevajadzētu ignorēt tos ieteikumus, kurus sagatavojuši pārgājiena organizatori. Viņi tomēr lielākoties tiešām zina, ko dara!

Ja kartes vēl arvien mulsina

Plinti gan pēc pirmā pārbaudījuma neviens krūmos nemeta, un pirmajam pārgājienam sekoja arī citi, lai arī vairs kilometrāžā ne tik iespaidīgi.

Biežāk un mērķtiecīgāk doties tādās garākās pastaigās pamudināta arī ģimene.

Visbiežāk Dārta noskatot jau kāda cita nostaigātus maršrutus, ko piedāvā dažādas mobilās lietotnes.

Iemesls pavisam prozaisks – Dārta nav tik pārliecināta par savām spējām precīzi lasīt karti, un gadījies, ka, it kā taisnā līnijā ejot, piemēram, no Tukuma uz jūru (aptuveni 20 kilometri), jāpārvar diezgan izaicinoši brikšņi un slīkšņas.

Tā vienam šādam pārgājienam reiz veltīta visa diena, un tas – tieši sarežģītā maršruta dēļ. Tad nu arī šajā ziņā labāk uzticoties zinātājiem.

“Kas vēl mans pēdējā laika atklājums? Ka pēc kārtējā populārā taku skriešanas seriāla “Stirnu buks” posma maršrutus var izstaigāt arī mierīgākos tempos.

Te gan vispirms jāizpēta, vai pa ceļam nav kāds privātīpašums, objekts, kur ieeja par maksu, par ko sacensību organizatoriem bijusi iepriekšēja un individuāla vienošanās,” piebilst Dārta.

Kā izturēties dabā

No organizētajiem pārgājieniem pašai viens no saistošākajiem bijis streelnieks.lv organizētais gar Amatas upi.

Kilometru ne tik daudz – ap 18, toties pats maršruts bijis pārsteidzoši dažāds – ar kāpieniem, vietām šļūkšanu un citiem pārbaudījumiem.

Pievienotā vērtība – daudz papildu informācijas, un ne tikai, piemēram, par pašu pārgājienos iešanu, bet arī par to, kā izturēties dabā. Proti, neatstāt atkritumus, tostarp tualetes papīrus un visu ar to saistīto.

Tā pēdējās problēmas risināšanai noder pavisam parasts atribūts – līdzpaņemta lāpstiņa “labumu” aprakšanai.

Taču vienas atbildes uz to, vai pārgājienā gājēji vienmēr un visur ir arī dabas draugi, Dārtai nav.

Piemēram, pašu pārsteidzis gadījums pārgājienā no Nidas līdz Bernātiem, kur jūras malā sildījies roņa mazulis, un, neskatoties uz ikgadēju informāciju, kā šādās situācijās rīkoties, proti, ieturēt distanci un pēc iespējas mazuli netraucēt, bijuši cilvēki, kas mēģinājuši uzņemt kopīgus foto…

“Pati gan, jāatzīst, šajos garākajos pārgājienos neeju tādēļ, lai tā padziļināti iepazītu jaunu dabas objektu. Tam pat īsti neatliek laika, ejot tempā, kas nepieciešams, lai pievarētu tos pašus 45 kilometrus.

Taču ir bijusi arī tāda un, jāatzīst, interesanta pieredze, piemēram, izziņas pārgājiens Čužu purvā Kandavā un citi. Tie gan uzreiz ir citi tempi, citas distances.

Tāpat, kad pati rīkoju un plānoju pārgājienus, kas piemēroti ģimenei, bērniem, tomēr padomāju arī par to, ko varēs šīs pastaigas laikā apskatīt. Tajā pašā laikā

cenšos atrast ko interesantāku un mazāk zināmu, nevis tikai tās dabas takas, kas jau tā ļoti populāras un visiem zināmas,”

skaidro Dārta.

Ieteikumi no pašas personīgās pieredzes – pārgājieniem ģērbjoties, tiešām jāievēro tā saukto “kāpostiņa principu”, lai, kad kļūst par karstu, var kādu no kārtām novilkt.

Tāpat ļoti ieteicams paķert līdzi lieku zeķu pāri.

“Un, jā, maizītes tādiem garākiem pārgājieniem nav piemērotas – tās ir pārlieku smagas.”

Vēl jāpiebilst, ka laika gaitā uzkrātās personīgās atziņas, tostarp, par to, kā aiz sevis atstāt pēc iespējas nemanāmākas pēdas, atpūšoties dabā, cenšoties nodot tālāk vēl arī laivotājiem, ne tikai pārgājiena biedriem.

Tas tādēļ, ka Dārta ik vasaru nu jau vairāku gadu garumā brīvprātīgi laivu braucienu rīko plašam draugu, paziņu lokam. Taču tas – jau cits stāsts.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild SIA ”Kurzemes Vārds”.