Mēdz teikt, ka, esot laulībā, sievietes un vīrieša attiecības stipri pārveidojas. Pirms tam dzīvesbiedri ir divi indivīdi, kuriem pastāv jūtas vienam pret otru, taču, stājoties laulībā, viņi kļūst par radiniekiem. Likuma, dažkārt Dieva priekšā dodot solījumu tie vienojas par turpmāko kopējo uzvārdu un dzīvesvietu.

Cilvēki reti kad nodzīvo savu dzīvi bez jebkādām traumām vai emocionālajiem kritumiem. Pēc manas pieredzes, lielu lomu spēlē labu attiecību piemēra trūkums, jo cilvēki uzauguši tikai ar vienu no vecākiem vai vispār bez vecāku klātbūtnes.

Nesen satiku paziņu, kura, pēc sociālajos tīklos pieejamās informācijas, izskatījās ārkārtīgi laimīga un apmierināta savā ģimenes dzīvē.

Taču izrādījās, ka sociālie tīkli ir tikai maska, kas slēpj patiesībā notiekošo.

Līdzīgi kā mītus par attiecībām laulībā veido arī seriāli un filmas, kas bieži vien ir patālu no realitātes. Attiecības ir kā visai sarežģīti dārzi, kuri jākopj, gan nezāles izravējot, gan aplaistot regulāri un citādi rūpējoties.

“Man šobrīd ir mīlas diēta,” sacīja paziņa. “Interesanti”, es nodomāju. Izrādās, ka šī diēta nozīmējot to, ka viņa vairs nevēlas iesaistīties attiecībās, ieturot pauzi jaunu cilvēku iepazīšanā.

Skaidrs, ka uzticēties atkal kādam pēc smaga zaudējuma attiecībās ir diezgan grūti.

Vēl jo sarežģītāk, ja ģimenē ir kopīga atvasīte, kuru vecāki sāk “dalīt”, nesaprotot, ka tā nav kaut kāda lieta, bet dzīvs cilvēks.

Mūsdienās laulātie šķiroties arvien vairāk piesaista psihologus un mediatorus, jo paši vairs nespēj atrisināt savu attiecību problēmas.

Dzirdēti dažādi viedokļi, citiem tas esot palīdzējis, piemēram, mantas sadalē vai vienojoties par turpmāko kopīgo bērnu nākotni, bet lielu daļu tas nav glābis. Ja strīdi ir noildzināti, uzkrājot un turot sevī milzu aizvainojumu, tad nereti durvis vienkārši aizcērtas bez jebkādas vēlmes meklēt kādu dziedinošu izlīgumu.

Visgrūtāk noskatīties uz tām šķirtajām ģimenēm, kurās ir bērni, jo bieži viņi tiek raustīti uz abām pusēm. Arvien vairāk savu paziņu lokā sastopu sievietes, kuras vēl aizvien manipulē ar savu bērnu tēviem, kā arī bērnu izmanto kā savu pēdējo ieroci pret šķirto vīru. Arvien vairāk ir vīriešu, kuriem paņemt savu atvasīti reizi nedēļā uz pieskatīšanu šķiet pilnīgi normāli un pietiekami, lai izpildītu savu tēva pienākumu.

Skumji, ka pieaugušie aizmirst, ka bērnam ir nepieciešami abi vecāki un abiem jāuzņemas atbildība, izslēdzot savu dominēšanas mehānismu jeb ego, domājot par bērna labklājību. Un kā turpinājums šīm nesaskaņām starp vecākiem diemžēl atkal būs piemērs, ko bērns pārņems savām nākotnes attiecībām, tāpēc viņa paša attiecību veidošana ar partneriem būs ar pamatīgu “sacensības” elementu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.