Nenoliedzami, ka vasara jauniešiem ir visīstākais izklaides laiks, kad var “laist tā vaļīgāk”. Taču šī lielā vaļa dažkārt pārvēršas pārgalvībā, kad bezrūpīgas izklaides izvēršas ar nopietnām sekām. Bieži izklaides jaunieši saprot ar alkohola pārmērīgu lietošanu, kas ir iemesls atmiņām, kas nav no tām patīkamākajām.

Portāls liepajniekiem.lv uzsāk patieso stāstu sēriju par aktuālām tēmām, lai vērstu uzmanību uz to, ka ātri var notikt negaidītais, no kā varam gūt mācību.

Jautrība un atrunāšana

Anetei bija sarunāts randiņš ar Kasparu (vārdi mainīti) pie naktskluba ieejas. Viņi bija iepazinušies pēdējā ceļojuma laikā uz Itāliju. Viņi tovakar satikās, lai viens otru vairāk iepazītu. Abiem tajā vakarā uzplauka romantiskas jūtas vienam pret otru, bet turpmākie notikumi sagrieza visu kājām gaisā. Saruna pa sarunai, dejas, jautrība… Pasūtījuši kokteiļus. Uzradušies Kaspara draugi. Anete izdzērusi tikai vienu kokteili, jo no rīta viņai bija darbs. “Man tāpat bija jautri, jo biju interesantā kompānijā. Kaspars bija manāmi iereibis, bet nevarētu teikt, ka piedzēries. Teica, ka vadīs mašīnu, jo esot jāaizved mani mājās,” liktenīgo rītu atceras Anete, kura centusies puisi visādi atrunāt, ka mašīnā nesēdīsies. Tomēr meitene, kas vienmēr bijusi apdomīga, ļāvusi sevi pierunāt, jo sācis stipri līt – mugurā plāna vasaras kleita, jakas nebija, līdz pirmajam autobusam, kas kursētu uz otru pilsētas galu, kur meitene dzīvoja un strādāja, bija jāgaida vēl divas stundas, jo bija brīvdienu rīts.

Lūdza Dievu, lai nenotiktu nelaime

“Kļuva arvien vēsāks un lietus gāza kā ar spaiņiem. Kaspara mašīnas spidometrs divreiz pārsniedza atļauto ātrumu. Viņš manī neklausījās. Teica, ka noteikumi esot tam, lai tos pārkāptu!” savas bailes un puiša bezatbildīgo rīcību atstāsta Anete. Viņa to liktenīgo reizi būtu gatava samainīt pret salšanu un izmirkšanu, un došanos mājās ar kājām. “Kaut vai kādā mājas kāpņu telpā būtu iegājusi, taču tomēr negribēju Kasparu atstāt, jo bija bail, ka kaut kas ar viņu nenotiek,” sliktās priekšnojautās bijusi jauniete. Viņa bija stingri ieķērusies mašīnas sēdeklī un vairākas reizes raudot lūgusi, lai Kaspars apstājas. Viņš nav respektējis meitenes lūgumu, turpinājis uzvesties bravūrīgi. “Kaspars atkorķēja alus pudeli, dzēra un pamīšus vēl pīpēja. Lūdzu Dievu, lai viss beigtos bez traģēdijas, taču manas lūgšanas laikam netika uzklausītas,” skumjo situāciju komentē jauniete.

Pēkšņi no sāna ielas braukusi ārā kāda cita mašīna. Kaspars strauji bremzēja, bet nenovaldīja to – asfalts bija kā ledus.

Trīs kūleņi un reanimācija

“Es pat nepaspēju iekliegties, kad mašīna izmeta trīs kūleņus un palika uz jumta,” tā Anete par notikušo. Meitene atceras, ka tad, kad atjēgusies no nemaņas, viņa atradās ātrās palīdzības mašīnā. “Viss bija kā miglā. Sāpēja visas malas. Jutu, ka ir pārsists pakausis un piere, sāp vēders, mugura. Sajutu arī to, ka ir sabirušas arī ribas,” savainojumus uzskaita meitene. Uzreiz jautājusi par Kasparu un braucējiem otrā mašīnā. Teikts, ka viss būšot labi, lai meiteni mierinātu. Viņai bija plīsusi liesa un satraumēti kakla skriemeļi. Sekojušas divas operācijas.

Tikai aiznākamajā dienā, kad meitene no reanimācijas bija aizvesta uz atveseļošanās palātu, paziņots, ka Kaspars ir miris jau notikuma vietā. Pēc tam policija vairākas reizes nopratinājusi meiteni. “Es vispār vairs par to negribu runāt un atcerēties,” neslēpj Anete. Viņa ārstējusies visu vasaru, izgājusi rehabilitāciju, apmeklējusi psihologu, lai atgūtos.

Abējādi tā būtu vieglprātība

Meitene bija arī uz Kaspara bērēm, jo šajā traģiskajā notikumā arī viņa bijusi iesaistīta. Sagatavojusies, ka viņu varētu arī vainot, pārmest, ka tas ir arī viņas dēļ.  “Uz bērēm biju invalīdu ratiņos, saģipsēta un iešinota. Man neviens pat uzmanību nepievērsa. Visi no manis izvairījās pat tad, kad mani piestūma pie tuviniekiem, lai izteiktu līdzjūtību,” atceras Anete, kurai tagad atmiņas par šo traģēdiju norāda šuves un citas rētas. “Uzskatu, ka esmu dzimusi divreiz. Tā laikam ir visiem, kas kaut ko tādu ir piedzīvojuši,” domā Anete. “Mirusi varēju būt arī es. Man ir ļoti žēl par Kasparu. Man viņš patika, tādēļ arī ļāvu sevi pierunāt sēsties mašīnā, lai gan centos pierunāt viņu nebraukt dzērušam,” ar nožēlu atklāj Anete, kura šogad svinēs savu trešo “otro” dzimšanas dienu. “Mājās par šo notikumu neviens nerunājam. Tā ir nerakstīti aizliegtā tēma. Kad ziņās dzirdu par piedzērušiem autovadītājiem, pārskrien aukstas trīsas,” sajūtas raksturo jauniete.

Anete nezinot, kā būtu bijis darīt pareizāk – atstāt tikko iepazīto Kasparu dzērušu vienu pie stūres vai tā kā notika. Jo nelaime būtu notikusi šā vai tā. “Vieglprātība tā būtu bijusi abējādi,” spriež Anete.

Liene Andersone