Otolaringoloģei jeb ausu, kakla un deguna ārstei Elzai Rātei ir tikai 30 gadu, tādēļ bieži vien nākas no pacientiem dzirdēt izbrīnītu, – tik jauna un jau dakterē. Kolēģi pasmaida, kad kārtējo reizi kāds pie Elzas vēršas kā pie medmāsiņas. Patiesībā E.Rāte savā salīdzinoši īsajā darba pieredzē ir izglābusi dzīvību daudziem, šogad piedalījusies arī unikālā operācijā, kādam vīrietim atjaunojot seju un izglābjot viņu no nāves.

Rotaļas ar omes špricēm

Elza Rāte ir beigusi Liepājas 1.vidusskolu, un tālākais izglītības ceļš aizvedis uz Rīgu, kur ārsta diploms iegūts Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. Elzas ģimenē tētis Liepājas Valsts tehnikuma direktors Agris Ruperts, mamma Indra Ruperte un māsa strādā pedagoģijas sfērā, visi trīs ir ar maģistra grādu ekonomikā, bet brālim ir inženierzinātņu maģistra grāds enerģētikā un elektrotehnikā. “Laikam gribēju darīt ko citu, atšķirīgāku,” Elza spriež par savu izvēli, un atminas, ka ome bijusi medmāsiņa. “Viņa strādāja kādreizējā sanatorijā pie Gulbīšu dīķa. Viņai mājās bija šprices un es ar tām spēlējos.” Jaunā ārste teic, ka nevienu brīdi par ko citu, kā vien medicīnu, neesot domājusi visu skolas laiku.

Lai iegūtu ārsta grādu, seši gadi aizvadīti augstskolā, tad sekojuši vēl četri gadi rezidentūrā, kur specializējusies tieši otolaringoloģijā. Elza piekrīt, ka 10 gadi – tas ir ilgs laiks. Taču doma iesākto pamest neesot piezagusies ne brīdi.

“Es 6.kursā paliku stāvoklī , un sanāca tā, ka pirms rezidentūras varēju nedaudz atvilkt elpu, atpūsties. Kad Gabrielam palika deviņi mēneši, iestājos rezidentūrā.” Pagājušā gadā Elza rezidentūru beidza, un nu ir sertificēts ārsts.

Kāpēc otolaringoloģija? “Es pat nezinu. Man pašai bija problēmas pa to līniju. Dakteris Kaspars Peksis, pie kā izgāju rezidentūru un kurš ir liepājnieks, arī risināja manu problēmu ar LOR orgānu saslimšanu. Varbūt tāpēc,” spriež Elza, ko Liepājā portālam izdodas sastapt Lieldienu brīvdienās, ciemojoties pie tuviniekiem. Uz dzimto pilsētu viņa cenšoties atbraukt vismaz reizi mēnesī.

Darbs būs vienmēr

Lai cik tas arī traki izklausītos, Elza strādā piecos darbos, arī dežūrē Specializētajā medicīnas centrā. Ar savu dzīves ritmu sieviete ir apmierināta. “Ir viegli visu apvienot,” viņa smaidot teic, un pastāsta, ka no rītiem strādājot Latvijas Onkoloģijas centrā, kur katru nedēļu veic arī apjomīgas operācijas. Bet pēcpusdienās steidzoties uz pieņemšanām poliklīnikās. “Jā, esmu tādā kā ripulī, bet ģimene mani atbalsta. Nav tā, ka vīrs rātos, ka neesmu mājās vai piecus gadus vecais dēls mani nepazītu.”

Elza strādā gan ar pieaugušajiem, gan bērniem.

“LOR saslimšanas ir gandrīz katram. Tā ir joma, kurā vienmēr būs darbs,” secinājusi jaunā ārste, īpaši saspringti esot rudenī un pavasarī.

“Tas ir tāds pīķa laiks. Nu jau pēc skolēnu brīvlaika aktivitāte ir mazliet rimusies. Trakums ir pāri.” Bijušas dienas, kad divi dakteri četrās piecās stundās katrs esot pieņēmuši 20 pacientus. “Tas ir daudz,” zina teikt Elza, taču vaicāta, vai tas ir tādēļ, ka Latvijā trūkst šo speciālistu, viņa atbild: “Nu jau ārstu ir diezgan daudz, un viņi brauc arī uz reģioniem.”

E.Rāte atzīst, ka, braucot studēt uz Rīgu, domājusi, – noteikti atgriezīšos dzimtajā pilsētā un strādāšu šeit. Turklāt arī vīrs Edgars, kurš strādā par Vidzemes reģiona pārdošanas projektu vadītāju, ir liepājnieks, ar kuru iepazinusies vēl mācoties 12.klasē. Taču dzīvē notiek visādi, un pagaidām Rātu ģimene savu nākotni redz galvaspilsētā. “Bet es nekad nesaku nē, var notikt viss.”

Uz jautājumu, kas atvilinātu atpakaļ, Elza nedaudz samulst un teic, ka uz to esot grūti atbildēt. Vai nav domāts par dzīvi ārzemēs? “Nē, neesmu domājusi gan. Uzskatu, ka arī šeit ir visas iespējas augt, protams, ārzemēs ir lielākas iespējas, bet kādam jau ir jāpaliek arī Latvijā. Palikt Latvijā mani motivē gan ģimene, gan draugi. Un man šeit ir labi.”

Izglābtais – smaidīgs un laimīgs

Šā gada sākumā Latviju pāršalca ziņa par to, ka Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā 61 gadu vecam vīrietim radikāli izoperēts ļaundabīgs mutes pamatnes audzējs, to izņemot kopā ar praktiski visu sejas apakšējo daļu, apakšžokli ieskaitot, un pēc tam veikta sejas trūkstošās daļas rekonstrukcija, izmantojot kaulu un mīkstos audus no pacienta kājas. Tā bija unikāla operācija ne tikai Baltijas mērogā, un E.Rātei bija iespēja tajā piedalīties. “Sāku strādāt onkoloģijas centrā brīdī, kad aizgāja sejas un žokļu ķirurģe. Tā kā mani paņēma strādāt viņas vietā, tad mantojumā arī nāca visas smagās operācijas. Turklāt šim pacientam biju viens no ārstējošajiem ārstiem,” Elza stāsta, kā iekļuvusi mediķu komandā.

Sarežģītā operācija ilgusi 10 stundas, un E.Rāte visu šo laiku bijusi klāt. “Es sāku, izņēmu visu, kas bija saistīts ar audzēju, un tad mikroķirurgi veica defekta slēgšanu,” atminas Elza,

taču ar to viss neesot beidzies, un E.Rāte turpinājusi piedalīties kā asistents, palīdzot, kur un kad nepieciešams. “Jā, tā bija gara darba diena, visi bijām noguruši,” atminas otolaringoloģe. “Vīram jau biju pateikusi, – man šodien būs ļoti gara operācija, mājās būšu vēlu un nogurusi.” Satraukuma par gaidāmo notikumu Elzai neesot bijis: “Tajā brīdī tu par to nedomā. Tikai pēc tam, kad viss ir izdarīts, apjaut nozīmīgumu. Operācijas brīdī tu vienkārši dari.”

Pacienta atlabšanas process norit labi, vienīgi kāja, kas tika izmantota kā donors, dzīst lēnāk, nekā gribētos. “Viņš pie mums nāk katru nedēļu. Smaida, ir laimīgs. Ja mēs nebūtu operējuši, tad viņš neizdzīvotu pat pusgadu,” Elza teic, ka lielāko gandarījumu sniedz pacientu un viņu radinieku smaidi. “Īpaši, ja viņi atnāk pēc kāda laika un saka – mums ir tik labi! Tad sajūtos ļoti forši.”

E.Rāte intervijas laikā atstāj gaiša un patīkama cilvēka iespaidu, un, šķiet, ka viņa būtu gatava skriet palīgā jebkurā diennakts laikā, ja vien tas būtu nepieciešams. Vai pacienti viņas labo sirdi neizmanto par daudz, piemēram, nedodot mieru arī brīvdienās? “Tā, ka man ar pacientiem izveidotos ļoti tuvas attiecības, tā gluži nav. Protams, ir pastāvīgāki pacienti, kuri pie manis nāk jau trīs četrus gadus, tie uzzvana, ja kas sāp. Dažreiz zvana svētdienu vakaros, un ļoti par to atvainojas. Bet, jā, es nekad nesaku nē, cenšos palīdzēt.” Taču minētā situācija Elzu neuztrauc tik ļoti, lai domātu par citu profesiju. “Es nekur citur sevi neredzu.”