Tomēr šī problēma nekur nav zudusi, un, jaunam mācību gadam atsākoties, atkal daudzās izglītības iestādēs nonāk dienas kārtībā.

Skolotāji dodas pensijā, kādam slodze jau līdz tam bijusi par lielu, kāds maina profesiju – un tā rodas iztrūkums. Turklāt ne tikai skolās, bet arī bērnudārzos tā ir aktualitāte.

Trauksmes zvanu pagaidām neesot

Lai gan jaunais mācību gads jau pavisam tuvu, Liepājas izglītības iestādes patlaban neziņo par nopietnu pedagogu trūkumu, stāsta Izglītības pārvaldes Pedagoģijas nodaļas vadītāja Baiba Bolšteina.

No skolu direktoriem un vadītājiem trauksmes zvani neesot saņemti.

Vakances pašvaldības mājaslapā izvietojusi Liedaga vidusskola, kur nepieciešami trīs pedagogi: mūzikā, dabaszinībās, sociālajās zinībās un vēsturē.

Raiņa vidusskola meklē matemātikas un sākumskolas skolotājus, savukārt Dzintara vidusskola – dabaszinību, ķīmijas un sākumskolas skolotājus.

“Pagaidām pārējās izglītības iestādes nav vērsušās pie mums ar lūgumu palīdzēt vakances aizpildīt.

Tā kā skolās vēl ir atvaļinājumu laiks, jautājums varētu aktualizēties pēc 13. augusta, kad sāksim apmeklēt skolas un iegūsim detalizētāku informāciju,” skaidro B. Bolšteina.

Portāla esiskolotajs.lv vakanču sadaļā redzami astoņi darba piedāvājumi bez jau pieminētajiem.

Piemares pamatskolā tiekot gaidīts ģeogrāfijas skolotājs, bet Oskara Kalpaka vidusskolā – matemātikas skolotājs.

Par latviešu valodas prasmēm – situācija esot stabilizējusies, vērtē B. Bolšteina. Skolotāji, kuriem bija nepieciešams uzlabot zināšanas, to ir paveikuši. Daži kārtojuši pārbaudes atkārtoti ar veiksmīgiem rezultātiem.

Tā kā no krievu valodas kā otrās svešvalodas skolās pakāpeniski atsakās, jau laikus šiem pedagogiem tiekot ziņots par gaidāmo slodzi, tādējādi viņi var plānot savu turpmāko nodarbošanos.

“Daži pāriet uz citu darbu – kļūst par skolotāju palīgiem vai laborantiem, bet citi izvēlas mainīt profesiju,”

zina teikt B. Bolšteina.

Līdz ar to palielinās pieprasījums pēc vācu, franču un spāņu valodas skolotājiem, kuriem iepriekš bijusi maza slodze, bet tagad tā kļūst lielāka.

Bērnudārzos meklē mūzikas skolotājus

Pašvaldības mājaslapas vakanču sadaļā norādīts, ka septiņās pirmsskolas izglītības iestādēs – “Prātniekā”, “Liedagā”, “Mazulītī” u.c. – meklē mūzikas skolotāju.

B. Bolšteina skaidro, ka pašlaik Liepājā ilgstoši neaizpildītas ir trīs pedagogu vakances, savukārt divas skolotājas devušās bērna kopšanas atvaļinājumā, bet viena – pelnītā atpūtā.

“Problēma ir līdzīga kā ar izglītības psihologiem – Liepājā šādus speciālistus nesagatavo, līdz ar to vakances ir ļoti grūti aizpildīt,”

atzīst B. Bolšteina.

Viens no bērnudārziem, kurš meklē mūzikas skolotāju, ir “Liedags”. Vadītāja Inga Kārkliņa stāsta, ka “visu laiku esam tikuši tikai pie tādiem pagaidu mūzikas skolotājiem”.

Citu neapmierinot slodze, citam grūti pielāgoties prasībām, plānošanai, pirmsskolas vadlīniju ievērošanai.

“Turklāt mēs “Liedagā” gribam, lai skolotāji darbojas mazliet citādi – domā ārpus rāmjiem, meklējot jaunas pieejas, idejas, risinājumus. Tai skaitā, lai mūzikas skolotājs veido kopīgas nodarbības ar sporta skolotāju, neplāno tikai vienas grupas, bet visas iestādes kontekstā. Un tas izrādās grūti.”

Redzot lielo mūzikas skolotāju trūkumu, pārsteigta ir arī I. Kārkliņa: “Nemācēšu teikt, kā šāds iztrūkums radies.”

Arī pirmsskolas izglītības iestādes “Zīļuks” vadītāja Lāsma Feodosova vēl gaida pieteikumus izsludinātajai vakancei. Pagaidām atsaucības neesot.

“Mūsu brīnišķīgā mūzikas skolotāja strādāja divās iestādēs un ar jauno mācību gadu dosies pelnītā atvaļinājumā – pensijā,”

viņa skaidro, kādēļ radusies brīvā vieta.

Tikmēr “Liepiņai” izdevies tikt pie mūzikas skolotāja. Vadītāja Agnese Verbele: “Mūsu iestādē mūzikas skolotāja pārtrauca darba attiecības personisku ģimenes apstākļu dēļ. Bet esam jau vienojušies ar citu mūzikas skolotāju par darba attiecību uzsākšanu ar jauno mācību gadu.”

Lielas intereses nav

RTU Liepājas akadēmijā topošie skolotāji var izvēlēties vairākas specializācijas, taču atsevišķa studiju programma mūzikas skolotāju sagatavošanai šobrīd vairs netiek piedāvāta, apliecina RTU Liepājas akadēmijas direktora vietniece Jana Grava.

Viņa skaidro: “Bakalaura studiju programmā “Skolotājs” studenti var izvēlēties vienu apakšprogrammu – piemēram, latviešu valodas un literatūras vai matemātikas skolotājs, vai arī kombinēt vairākas – angļu vai vācu valodu, datoriku, dizainu un tehnoloģijas, bioloģiju, dabaszinības, kā arī latviešu valodu kā valsts un svešvalodu.”

Pēc RTU Liepājas akadēmijas pārstāves teiktā, atsevišķa programma “Mūzikas skolotājs” šobrīd nav pieejama, tomēr iespēja specializēties mūzikā pastāv.

“Studiju programmā “Sākumizglītības skolotājs” piedāvājam moduli “Mūzikas skolotājs”. To bieži izvēlas arī pirmsskolas skolotāju programmas absolventi, turpinot studijas. Liela interese par šo moduli gan nav vērojama, tomēr nelielas grupas izveidojas,” stāsta J. Grava.

Arī mūzikas terapijas jomā augstskolā notikušas pārmaiņas.

“Maģistra studiju programma “Mūzikas terapija” ir mainījusi nosaukumu uz “Mākslas terapija”. Pašlaik programmai ir neliela pauze, jo tā tiek pārstrādāta un pilnveidota, taču mēs noteikti redzam tajā potenciālu un attīstības iespējas,” uzsver akadēmijas pārstāve.

Sastāvu izdodas nokomplektēt

Liepājas Dzintara vidusskolas direktors Pāvels Jurs atzīst – šogad izsludinātās trīs pedagogu vakances ir veiksmīgi aizpildītas.

“Mēs esam atraduši visus nepieciešamos skolotājus.

Pat vairāk – mums pievienojušies vēl divi pedagogi, kurus īpaši nebijām aicinājuši, taču viņi paši vēlējās strādāt mūsu skolā. Varu teikt paldies, jo šis jautājums mums ir atrisināts,” stāsta P. Jurs.

Vakances izveidojušās dažādu iemeslu dēļ. “Sākumskolā pieauga skolēnu skaits, līdz ar to vajadzēja vairāk skolotāju. Ķīmijas skolotāja amata vieta kļuva brīva, jo līdzšinējais pedagogs devās pensijā.

Savukārt dabaszinību vakance radās, jo vienai skolotājai bija jāpalielina latviešu valodas stundu skaits, tāpēc vajadzēja atrast papildspēkus dabaszinību mācīšanai. Viss noticis dabiskā ceļā,” skaidro direktors.

Vienlaikus viņš uzsver, ka pedagogu trūkuma problēma valstī joprojām ir nopietna.

“Valsts politika jauno pedagogu piesaistē faktiski ir nekāda. Realitātē, ja skolā trūkst skolotāja, atbildība gulstas uz direktoru – ej un meklē pats.

Nav nekādas sistēmiskas atbalsta programmas jaunajiem pedagogiem. Ir, protams, tādas iniciatīvas kā “Mācītspēks”, bet ar to ir stipri par maz,” uzskata P. Jurs.

“Ja tā domā ilgtermiņā, tad pēc pieciem gadiem krīze būs vēl lielāka. Ļoti daudzi skolotāji ir pensijas vecumā.”

Viņaprāt, iespējams risinājums ir ciešāka skolu sadarbība: “Ja vienā skolā trūkst ķīmijas skolotāja, bet citā kādam nav pilna slodze, būtu tikai loģiski sadarboties. Diemžēl šobrīd skolas ar pedagogiem dalās reti.”

Īstais aicinājums ir pedagoģija

Pienesumu pedagogu saimei jau vairākus gadus dod programma “Mācītspēks”. Arī šogad Liepājas skolās ienāks jaunie skolotāji.

Baiba Kluce gatavojas kļūt par franču valodas skolotāju. “Franču valoda man vienmēr ir bijusi tuva,” viņa stāsta.

“Bērnībā daudz laika pavadīju Francijā, dzīvojot franču ģimenē, un tur apguvu sarunvalodu. Pēc 9. klases apzināti devos uz Liepājas 5. vidusskolu, kur varēja apgūt franču valodu fakultatīvi.

Zināju, ka vēlos soli pa solim iepazīt šo kultūru vairāk,”

stāsta Baiba.

Pēc Latvijas Universitātē iegūtā bakalaura grāda franču filoloģijā viņa atgriezās Liepājā, jo dzīvošana Rīgā nesaistīja. Liepājā atrada darbu valodu centrā, kā arī tulkoja “Valodu vēstniecībai”.

Tomēr Baiba ātri saprata, ka īstais aicinājums ir pedagoģija. “Man patīk redzēt bērnos vēlmi mācīties, patīk sadarbība un darbs ar jauniešiem. Skolotāja profesija sniedz gan stabilitāti, gan profesionālos pārbaudījumus.”

Šoruden Baiba uzsāks darbu Liepājas Oskara Kalpaka vidusskolā kā pirmais franču valodas skolotājs.

Skola jau laikus nodrošinās franču valodas mācīšanu, tā ka drīzumā gaidāmas izmaiņas – krievu valodu aizstās ar kādu no Eiropas Savienības valodām.

Vai par kaut ko ir arī bailes? Baiba atklāj: “Protams, ir nelielas šaubas – vairāk par to, kā piesaistīt to skolēnu uzmanību, kuri varbūt manī neklausīsies. Par savām zināšanām un to, kā mācīt, esmu droša, jo redzu, cik daudz mums iedod “Mācītspēka” vasaras mācības.

Jā, būs grūti, jo esmu pirmais franču valodas skolotājs skolā, bet uzdevumu uztveru ar pozitīvu attieksmi. Es viegli pielāgojos jaunām situācijām.”

Baiba atzīst, ka arī programmas sniegtā attieksme ir motivējoša: “Šeit jūtam, ka pedagogi tiek ļoti novērtēti, un tas dod lielu sparu. Protams, arī atalgojums motivē izvēlēties skolotāja profesiju, bet lielā mērā man tas ir jauns dzīves posms. Jūtu, ka šis ir tas, ko es vienmēr esmu gribējusi.”

RTU Liepājas akadēmijas “Mācītspēka” programmā mācības šogad uzsāks 11 topošie skolotāji, informē Latvijas Universitātes pārstāve Astra Rūdolfa.

Septiņi skolotāji strādās kādā no Liepājas izglītības iestādēm, divi Ventspilī un divi Kuldīgā.

“Pieci dalībnieki jau iepriekš strādājuši skolā un lēmuši par labu kvalifikācijas iegūšanai, bet seši dalībnieki darbu skolās 1. septembrī sāks pirmoreiz,” atklāj A. Rūdolfa.

Kopumā visās trīs augstskolās (Latvijas Universitātē, RTU Liepājas akadēmijā un Daugavpils Universitātē) šogad uzņemti 97 topošie skolotāji, kas lielākoties izvēlējušies mācīt kādu no STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) mācību priekšmetiem.

Meklē, kurš varētu atslogot

Dienvidkurzemes novada pašvaldības vietnē vakar bija publicētas 12 vakances septiņās izglītības iestādēs.

Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolas direktore Inga Sedola pastāstīja, ka agrāk izsludinātās dabaszinību bloka skolotāja vakances vairs nav, jo skolotāja pieteicās.

Skola turpina meklēt pirmsskolas mūzikas skolotāju darbam uz 0,24 slodzēm.

“Lai pie mums kāds brauktu strādāt no pilsētas, ir pārāk maza darba slodze, jo ceļu neviens neapmaksā. Tāpēc varu teikt, ka šie skolotāji šobrīd ir deficīts. Jau pagājušajā mācību gadā mums izpalika mūzikas skolotāja.

Protams, audzinātājas, kā mācēja, tā mēģināja bērnus muzikāli attīstīt,”

I. Sedola pastāsta, ka cilvēki zvana un grib pieteikties darbā, bet jaunas sievietes nesaprotot, ka pēc mūzikas vidusskolas uzreiz nevar strādāt ar bērniem.

“Tāds uzskats šobrīd valda jaunatnei, un, tiklīdz saku, ka ir jāmācās, lai nāktu strādāt, – tā visi pazūd.”

Direktore saka: Kalētu skolotāju vidū ir daudz braukātāju – no Priekules, Liepājas, Bārtas, Gramzdas. Kādi brauc pa vairākiem kopā, kāds viens pats. Agrāk izsludinātu otro vakanci aizpildījusi Priekules skolotāja.

“Priekules vidusskolā skolotājiem samazinājās slodzes, un vairāki brauks strādāt uz Kalētu Mūzikas un mākslas pamatskolu,” I. Sedola apmierināta, kā atrisināts skolotāju trūkums.

Krotes Kronvalda Ata pamatskola meklē trīs pedagogus: dabaszinību, matemātikas skolotāju un 1. klases audzinātāju.

Direktore Gita Spiģere paskaidro: nav tā, ka no skolas aizgājuši trīs skolotāji un nu viņu vietā meklē citus. Situācija tāda, ka dažām skolotājām ir liela slodze, un viņas labprāt to samazinātu.

“Daudz stundu ir man un manai vietniecei, un mēs mēģinām atrast cilvēku, kurš varētu mūs atslogot.

Es mācu matemātiku, vietniece – matemātiku, fiziku, ķīmiju,” turpina G. Spiģere.

Jau pagājušajā gadā aicināja darbā dabaszinību un matemātikas skolotāju, bet neviens nepieteicās. Šogad atkal izsludināja vakances.

“Mūsu skola atrodas ģeogrāfiski neizdevīgā vietā. Uz to jāmēro septiņi kilometri pa grants ceļu, vienalga, no kuras puses brauktu. Un, kad pastāstu, kādi ir ceļi, man atbild: “Paldies, bet, nē, man ir jauna mašīna.” Skolotāji neizvēlas braukt, īpaši ziemā, kad zemes ceļi slideni,” direktore pastāsta, ka pašvaldība nekompensē ceļa izdevumus skolotājiem, kuri braukā.

Taču tādu ir daudz – strādāt uz Krotes skolu brauc no Liepājas, Aizputes, Priekules.

Vairāk nekā mācību vieta

Inga Šnēbaha, Ph. D., izglītības pētniece, RTU Liepājas akadēmijas docente

Kad domājam par Latvijas laukiem un mazpilsētām, mēs bieži runājam par to, kā tur vairs nav: slēgta aptieka, aizbraukuši jaunieši, tukšas mājas.

Bet kā būtu, ja mēs palūkotos uz to, kas vēl ir, – skolu. Ne tikai kā ēku ar klasēm un zvanu starpbrīžos, bet kā kopienas centru – vietu, kur satiekas dažādas paaudzes, kur mācās gan bērni, gan pieaugušie, kur kopīgi top idejas, uzņēmumi un nākotnes iespējas.

Tieši šādu redzējumu kā vienu no izglītības nākotnes scenārijiem piedāvā arī OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) – skola kā kopienas centrs.

Manuprāt, tieši šis scenārijs varētu būt Latvijas iespēja.

Nevis digitalizēt katru mācību soli vai sacensties ar algoritmiem, bet veidot skolu kā dzīvu vietu, kur mācīšanās notiek ciešā sadarbībā ar apkārtējo vidi – pašvaldību, uzņēmējiem, bibliotēku, kultūras namu, lauksaimniekiem, amatniekiem, pensionāriem.

Katram ir, ko dot. Un katram ir, ko mācīties.

Iedomājieties, ka skolā ne tikai māca matemātiku, bet arī palīdz izveidot vietējo ģimenes uzņēmumu digitālo reklāmu. Ka skolēni ne tikai mācās bioloģiju, bet arī strādā pie zāļu tēju zīmola sadarbībā ar vietējo saimniecību. Ka vakaros tur tiekas jaunie vecāki, lai apgūtu finanses vai digitālās prasmes. Ka sestdienās tur notiek meistarklases, kur skolēns mācās no sava vectēva, bet vectēvs – no skolēna.

Profesionālajā un augstākajā izglītībā šāda ideja jau ir iedzīvojusies – piemēram, Liepājas Valsts tehnikums un RTU Liepājas akadēmija sadarbojas ar uzņēmējiem, lai sagatavotu jauniešus darba tirgum, bet vienlaikus dod viņiem iespēju attīstīt uzņēmējdarbības idejas.

Tāpat pilsētā notiek projekti, kur skolēni iesaistās vides uzlabošanā, no zaļajām iniciatīvām līdz kultūras dzīves bagātināšanai.

Šāda skola nav tikai par zināšanām. Tā ir par sadarbību, saknēm un nākotni. Tā palīdz cilvēkiem palikt. Jo ir jēga, ir saskarsme, ir iespējas.

Vai tas ir viegli? Nē. Tas prasa pārmaiņas – izglītības politikā, pašvaldības/dibinātāja un skolas vadības domāšanā, finansēšanas modelī, bet tas ir iespējams, un tas ir jēgpilni.

Lai gan vārds “pārmaiņas” izglītības kontekstā vismaz pēdējos 30 gadus Latvijā uzdzen drebuļus, tomēr jāsaprot, ka skola nevar būt vienīgā vieta, kuru pārmaiņas neskar, ja visas citas jomas ir radikāli mainījušās.

Jau šobrīd daudzviet Latvijā redzam aizmetņus šādam modelim. Skolotāji, kas aicina vecākus līdzdarboties. Skolas, kas sadarbojas ar vietējiem uzņēmumiem. Bērni, kas ierosina projektus, kas uzlabo dzīvi visai kopienai.

Šis scenārijs ne tikai stiprina izglītību. Tas veido vietu, kur gribas būt un kur gribas atgriezties.

Domājot par izglītības nākotni Latvijā, īpaši reģionos,

ir laiks uzdot sev pāris vienkāršu, bet būtisku jautājumu: vai skola var būt vairāk nekā vieta, kur “māca priekšmetus”;

vai mēs ticam, ka bērni var iedvesmot pieaugušos un otrādi; vai nav pienācis laiks izmantot to, kas mums vēl ir, lai radītu to, kas mums var būt.

Skola kā kopienas centrs nav tikai izglītības ideja. Tā ir cerība tam, ka Latvijas laukos un pilsētās nākotne var atgriezties, ja mēs tai atveram durvis.

Es domāju tā: Kuru skolotāju joprojām atceraties?

Hanna – aprūpē suni:

– Man ir grūti izvēlēties, jo ir vairāki. Teikšu – sākumskolas skolotāja, jo viņa bija kā mammas aizvietotāja. Man skola tajā vecumā bija ideālā pasaulīte. Skolotāja toreiz bija jauna, tas piesaistīja. Viņa bija dzirkstoša, spēja mūs, bērnus, iedvesmot un izaicināt.

Nesen viņu satiku, un viņa teica, ka ir speciāli gatavojusies, lai spētu mūsos atmodināt degsmi un uzturēt to. Viņa motivēja mūs darīt.

Signe – strādā par administratori:

– Raiņa 6. vidusskolas skolotāja Indra Sedula bija mana klases audzinātāja, kā arī ģeogrāfijas skolotāja. Atceros viņu kā ļoti gados sievieti, bet tajā pašā laikā – mūsdienīgu un saprotošu. Vecums nebija šķērslis būt mūsdienīgai.

Skolotājs paliek atmiņā ar to, ka ir savējais. Ne tikai tas, kurš iemāca, bet ar kuru var arī parunāties, paklačoties.

Māris – autokrāsotājs:

– Fizikas skolotājs Miezis 10. vidusskolā. Viņš mums mācīja mazliet savādāk, nekā tajos laikos bija ierasts. Viņam bija ideja, ka bērniem jāmāca domāt, nevis tikai atkārtot to, kas rakstīts grāmatā. Ļoti laba bija arī matemātikas skolotāja Klamere – stingra, bet taisnīga.

Man atmiņā palikuši tie skolotāji, kuriem bija cita pieeja mācīšanā. Tas bija laiks, kad skola mainījās no padomju laika skolotājiem uz modernākiem.

Megija – mārketinga speciāliste:

– Zita Tapiņa no 5. vidusskolas bija mana sākumskolas skolotāja. Pēdējos 15 gadus nedzīvoju Liepājā un atpakaļ esmu tikai nedēļu. Pēdējo reizi, kad biju Liepājā ziemā, aizgāju pie skolotājas ciemos.

Tāds skolotājs paliek atmiņā arī pēc tik daudziem gadiem. Viņa ne tikai mācīja lietas, kas bija jāmācās sākumskolā, – katrs starpbrīdis mums bija kā liels piedzīvojums. Vienmēr bija galda spēles un vēl viss kaut kas foršs.

Gita – strādā “Liepājas papīrā”:

– Atceros vairākus skolotājus, piemēram, savu mūzikas skolotāju. Brīnišķīga! Skolotājam ir jāpiemīt cilvēciskumam arī attiecībā pret bērniem, ne tikai pret pieaugušajiem. Tā viņi arī paliek atmiņā.

Es gan savus skolotājus vairs apzināti nesatieku, bet kādu reizi kaut kur ir redzēti.