liepajniekiem.lv
Pirmo jaunliepājnieku veidoto stāstu pastaigu, veltītu slavenajam valstsvīram, vadīja Jaunliepājas entuziaste Ērika Korāte, kura apkaimē dzīvo jau 30 gadus.
Strādnieku zēns
Šogad Miķelim Valteram (1874–1968) svinam 150. jubileju.
Visi ir redzējuši slaveno un vienīgo fotogrāfiju, kas saglabājusies no 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts proklamēšanas pasākuma tagadējā Nacionālajā teātrī. Starp valstsvīriem ir arī M. Valters. Viņš ir klāt valsts dibināšanā kopā ar Kārli Ulmani.
Tā nav nejaušība, jo jau 1903. gadā, būdams trimdā, laikrakstā “Proletārietis”
viņš stingri definēja, ka Latvija būs neatkarīga valsts – nost ar Krieviju un apspiešanu!
M. Valtera dzīvesstāsts sakņojas Jaunliepājā, kas tobrīd tikko izveidojusies par pilsētas daļu. Ir uzbūvēta dzelzceļa līnija, paplašinājusies osta, savu darbību sācis brūzis. No Dorupes uz Jaunliepāju pārcēlies Pēteris Valters kopā ar saviem vecākiem. Viņš strādā ostā – nes maisus.
Pētera tēvs, Miķeļa vectēvs, uz Grobiņas šosejas skalda akmeņus. Pēteris apprecas ar Jaunliepājas meiteni Zani, kura spīķeros lāpa maisus. Tādā dzīvē pasaulē ienāk viņu pirmdzimtais Miķelis.
Liktenis ir nežēlīgs, dažas dienas pēc brālīša laišanas pasaulē māte mirst. Arī mazais brālis pēc trim gadiem nomirst. Sešu gadu vecumā Miķelis iegūst audžumammu.
Miķeļa bērnībā un agro darba gaitu sākumā ostā vēl iebrauca tikai burinieki un liellaivas, Baseina ielā vēl nebija uzcelta Emigrantu māja, nebija atklāta tvaikoņu līnija “Liepāja–Ņujorka–Halifaksa”, nebija uzcelta jaunā dzelzceļa stacija, nebija izbūvēta tramvaja līnija Rīgas ielā, bet jau darbojās tērauda un čuguna lietuve, Annas tirgus, Jaunliepājas parks ar koncertiem paviljonā.
Šī bija strādnieku zēnu pasaule, kuras skarbumā viņš rūdījās.
Diemžēl, izņemot brūzi Aldaru ielā, faktiski nekas no tā laika šodien Jaunliepājā nav saglabājies. Tikai aptuveni noprotams, kur Baseina ielā jeb Apšu ielā varēja atrasties Valteru māja, kuru ģimene uzcēla un Miķelis sauca par būdiņu.

Rihards Rubīns, kuram ļoti liels nopelns M. Valtera piemiņas iemūžināšanā, bija nofotografējis skatu no Akmeņu ielas uz Baseina ielu un pierakstījis, ka te vēl pavisam nesen bijis Miķeļa Valtera dzimtais namiņš, kas tagad nonests pa dēlim.
Emigrantu mājas vēl nebija, kad te būdiņu uzcēla Valteri.
Inga Saulīte, kura ļoti daudz pētījusi M. Valtera gaitas, teikusi, ka māja bija starp 20. numuriem, kas bija stipri tālāk. Tagadējā apbūve nevarēja te būt pagājušā gadsimta 90. gados.
M. Valters atmiņās pieminējis dzelzceļa sliedes, bet tās tolaik bija apkārt visam rajonam.
Krievam – ar slotu
Mācības mazais Miķelis uzsāka skrodera Dīķa skolā, kurp viņu aizveda audžumāte. Acīmredzot amata pratējs bija izglītotāks un varēja iemācīt ābeci un kaut ko no aritmētikas. Nav diži daudz, toties Dīķa skolā puika iemācījās kauties un pastāvēt par sevi.
Skolasbērniem arī jāstrādā skolmeistara saimniecībā, bet nav zināms, kur šī apmācības vieta atradusies.
Pēc tam Miķeli audžumamma cauri visai pilsētai aizveda uz Annas baznīcas draudzes skolu. Šodien te būtu darbs bāriņtiesai, bet tolaik sešgadīgs puika katru dienu viens pats cilpo cauri Liepājai uz skolu. Tālāk izglītība reālskolā Liepājas centrā.
Darba gaitas puika sāka 12 gadu vecumā turpat Jaunliepājā, tauvu vītuvē.
Darbs ļoti smags. Kamēr tauvu vijēji ar rokām savērpa tauvas, Miķelis grieza lielo ratu, kur tās uztina.
Atmiņās M. Valters rakstīja, ka ar katru rītu grūtāk piecelties. Tiklīdz zēns sāk pagurt vai kļūst nolaidīgs, viņu uzmundrina ar svilpi. Tomēr atmiņās šis laiks un vide tēloti silti.

Apķērīgo un zinātkāro dēlu vecāki iekārtoja par burtlici laikrakstā “Libausche Zeitung”. Tolaik tas nozīmē, ka teksts vācu valodā tiek salikts spoguļrakstā, tas bija jādara ātri.
Turklāt Miķelim uzticēja sludinājumus, iesniegtus slikti salasāmos rokrakstos. Par kļūdām viņš bieži dabūja pa ausīm.
Kādudien pusdienlaikā M. Valteram uzticēja iznēsāt vēstules. To paveicis, zēns piekusis atlaidies veco papīru noliktavā, kad citi atsāka darbu.
Apbērts viņš vēl dabū pļauku par izrunāšanos, jo lepnais strādnieks paziņo, ka viņam pienākas pusdienlaiks. Skaidrs, ka karjera redakcijā ar to brīdi ir galā. Tā nu no pašas mazotnes vācieši simpātijas neraisīja.
Vecāki iekārtoja Miķeli dzelzceļa darbnīcās. Viņam tolaik nav vairāk par 14 gadiem. Pirmais pienākums bija smalcināt stiklus un berzt vagonus.
Pamanot, ka puisis apķērīgs, viņu iecēla par darbarīku izsniedzēju, kur bija jāsēž aiz lodziņa.
Kad pienācis krievs un uzrunājis viņu: “Ei, ti, latiš!”, pašapzinīgais Valters paķēris slotu un triecis ārā pa lodziņu.
Par to, protams, dabūjis rājienu un atvilkumu no algas. Sāpīgākais ir fakts, ka tobrīd ir apsolīts izmācīt Miķeli par lokomotīves vadītāju, bet nu dzelzceļnieka karjera beidzās.
Izskatīgais un iznesīgais puisis Liepājā spēlēja teātri uz vācu skatuves pie Raiņa parka, vēlāk Labdarības biedrības teātrī tagadējās Raiņa un Rīgas ielas stūrī.
Pagājušā gadsimta 90. gadu sākums ir laiks, kad gaisā virmo sociāldemokrātu idejas, kuras cilvēki apsprieda mazos pulciņos.
Iespējas mācīties Liepājā bija izsmeltas, un M. Valters bez jebkāda materiāla nodrošinājuma 1893. gadā devās ar kuģi uz Vāciju, kur Berlīnes universitātē piedalījās kā brīvklausītājs un apmeklēja sociāldemokrātu pasākumus.
Šo ideju un dumpošanās dēļ M. Valters Liepājā ticis apcietināts, turēts toreizējā jaunajā cietumā, kas nu ir kļuvis par veco.
Par to liecina plāksne ar uzrakstu, ka šeit bijuši ieslodzīti neatkarīgās Latvijas ministri Valters un Rainis, bet to diemžēl nevar redzēt no ielas.
Vairāk lasiet:
Miķelis Valters “Atmiņas un Sapņi”,
Rihards Treijs “Miķelis Valters”,
Rihards Rubīns “No Apšu ielas līdz Nicai”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.