Droši vien Reiņu meža ielas 3.nama iedzīvotāji tā arī mierīgi dzīvotu, ja ne 15.dzīvokļa iemītniece, kura ieradās redakcijā sūdzēt bēdas. Uzklausot septiņdesmit piecus gadus vecās sievietes stāstu, laikraksta darbiniekiem nebija izvēles – bija vien jādodas uz māju pārbaudīt, vai tiešām tur iet tik traki. Vispirms Ingrīda Jaunskalže pakavējās atmiņās par to, ka viņa ir viena no senākajām šīs mājas iemītniecēm un cik labi un draudzīgi nama iemītnieki esot te dzīvojuši iepriekš. Tagad lielākā daļa viņas veco kaimiņu ir vai nu miruši, vai arī samainījuši dzīvokļus, jo nevarot šādu atmosfēru izturēt.

“Kas tad par lietu?” vaicājām. Un sirmā kundze sāka klāstīt, kādi pāridarījumi, viņasprāt, esot jāizcieš. “Visā mājā cilvēki strādā it kā kaut kādai ārzemju firmai, darbojas savos dzīvokļos dienu un nakti. Izplatās neciešama smaka, nezinu, ko viņi tur dara, varbūt apstrādā kādas ādas,” viņa apgalvoja. Kopš I.Jaunskalže esot sūdzējusies dažādās instancēs, situācija gan esot nedaudz mainījusies, pēc viņas domām, mājā laikam esot ierīkota spēcīga ventilācija, bet līdz ar to nākošā bēda. “Tagad visā mājā valda briesmīgs caurvējš. Dzīvoklī mati plīvo, naktīs guļu, galvu pabāzusi zem segas, tik un tā vējojas un ir auksti,” viņa sūdzējās.

Sieviete stāstīja, ka neciešamo apstākļu dēļ viņa nepārtraukti slimojot, tikko vārguļojusi trīs mēnešus, no kuriem labu laiku pavadījusi slimnīcā. Viņa rāda dokumentu, kas apliecina, ka kundze nesen izrakstīta no slimnīcas.
“Te, mūsu mājā, cilvēki tagad mainās ar dzīvokļiem kā čigāni ar zirgiem,” viņa pauda neapmierinātību. “Visus vecos izēd, nāk iekšā visādi nepazīstami ļaudis, kuri strādā tajā firmā,” sieviete apgalvoja. “Droši vien cerēja, ka es nomiršu un neatgriezīšos no slimnīcas. Tad varētu pievākt arī manu dzīvokli, jo man tas nav privatizēts. Par kādu naudu?”

15.dzīvokļa iemītniece Ingrīda Jaunskalže savā dzīvoklī jūtas slikti un jau sūdzējusies daudzās instancēs.

Klausoties tādas briesmu lietas, protams, ilgi nekavējāmies un uz karstām pēdām devāmies izpētīt situāciju, vai tiešām te tik ļoti dara pāri veciem ļaudīm?
Labu brīdi izmeklējušies minēto māju, jo Ezerkrasta-2 tālajā galā pie ezera namu numerācija ir mistiska, beidzot atrodam īsto un veram ieejas durvis. Jau kāpnēs sākam cītīgi ošņāt – nē, nekādu īpašu smaku nejūt. Tā ir bijusī mazģimeņu kopmītņu tipa māja ar gariem gaiteņiem, kam abās pusēs izvietoti nelieli dzīvoklīši. Arī gaiteņos nemana neko aizdomīgu, ne smaku, ne caurvēju, turklāt ēkas iekšpuse šķiet samērā labi uzkopta. Mājā valda klusums un miers.

Nu ko, painteresēsimies vispirms pie kaimiņiem, vai arī viņi izjūt kādas neērtības. Uzrunājam padzīvojušu kungu, kurš atzīstas, ka arī ir šā nama iemītnieks. Anatolijs Petrovs saka, ka nekādas smakas viņš neesot šeit jutis, nezinot arī nekā par to, ka mājas iemītnieki strādātu kādai firmai. Šajā ziņā, viņaprāt, ēkā viss kārtībā. Taču viņu uztrauc kas cits. “Viens no augšējā stāva kaimiņiem jau astoņus mēnešus taisa remontu. Kaļ un urbj caurām dienām. Es jau saprotu, ka, lai kārtīgi sakārtotu dzīvokli, vajag daudz laika, tomēr nu jau drīz būs gads, ko tur tik ilgi var darīt?” sašutumu neslēpj A.Petrovs. “Mana sieva ir otrās grupas invalīde, tie trokšņi neļauj viņai atpūsties.” Par laimi, darbi notiekot tikai dienā, naktīs pēc pulksten 23, kā jau paredz likumdošana, tie tiekot pārtraukti. Tomēr nemitīgais troksnis arī dienā spējot izvest no pacietības. Sarunas laikā garām ātri dodas vēl viena kaimiņiene, kura gan ir smaidīga un laipni sveicina, bet sarunās neielaižas.

Mājas iedzīvotājs Anatolijs Petrovs neko sliktu savā mājā nav manījis, vienīgi viņa ģimeni nomoka augšējā kaimiņa nepārtrauktie remontdarbi.

Nu, ko, dodamies uz Ingrīdas Jaunskalžes dzīvokli. Kundze sagaida mūs, pamatīgi saģērbusies, mugurā džemperis un divas jakas, durvju aile aizklāta ar segu. “Tas tāpēc, ka vējojas un ir auksti,” viņa paskaidro. Tomēr, pievēršot uzmanību klimatam dzīvoklī, nākas secināt, ka te ir gana silti un arī īpašus vējus nejūt. Pat baloniņš, kas piekārts pie stenderes, tikpat kā nekustas.  Izpētām veselu kaudzi dokumentu, ko rāda Jaunskalžes kundze. Te ir arī atbildes no Pašvaldības policijas, kas pēc sievietes aicinājuma pārbaudījusi situāciju mājā. Policijas atbildē teikts, ka sūdzībā uzrādītie fakti nav apstiprinājušies. “Varbūt jums tikai šķiet, ka mājā notiek kas nevēlams?” pārjautājam kundzei. Viņa atbild, ka ir pilnīgi pārliecināta, un to, ko viņa izcietusi, to neviens nevarētu izturēt. Pārējie kaimiņi viņu lamājot, izliekoties, ka viss kārtībā, taču dzīve esot neizturama. Visbeidzot Jaunskalžes kundze rāda dokumentu, ko saņēmusi no siltumapgādes uzņēmuma. Tajā teikts, ka dzīvoklim esot ap 180 latu parāds. “Nezinu, kā tas var būt, esmu visu maksājusi,” viņa apgalvo un uztraucas, kā nu tagad norēķināsies un vai viņu neizliks no dzīvokļa pavisam.

Dodamies pārbaudīt apkārtējos dzīvokļus. Gan blakus, gan augšējā un apakšējā stāvā neviens never durvis, iespējams, nav mājās. Tas liek domāt, ka te tomēr bizness pa dienām netiek veikts, vai arī kaimiņi nogājuši pagrīdē. Visbeidzot sameklējam mājas vecākās dzīvokli, viņa atver gan, taču kategoriski ir pret sava vārda un foto publicēšanu. “Te nav ko nākt un meklēt,” mājas vecākā caur durvju spraugu dusmīgi paziņo. “Neviens te nekādās firmās nestrādā, tā sieviete pati ir slima un sūdzas nepārtraukti. Viņa pati terorizē mājas kaimiņus, naktīs sit ar kādu dzelzi pa rorēm, tā ka visa māja skan, viņai acīmredzot rēgojas.” Mēģinām bilst, ka mūsu pienākums tomēr ir pārbaudīt, ja kāds iedzīvotājs ierodas laikraksta redakcijā un sūdzas par neciešamiem apstākļiem dzīvesvietā, un nevienam jau uz pieres nav uzrakstīts, slims viņš vai vesels. Uz to mājas vecākā skarbi attrauc, ka viņa to saprotot, bet pati nevēlas būt iesaistīta. Respektējot mājas vecākās vēlmi, tomēr nedaudz pārsteidz viņas slepenā aģenta Džeimsa Bonda cienīgā konspirācija, galu galā viņa tomēr ir galvenā, pārējo iemītnieku ievēlētā persona, kas atbild par kārtību mājā.

Secinājums pēc Reiņu meža ielas 3.nama apmeklējuma – varbūt šeit tomēr nenāktu par ļaunu vēl kāds Pašvaldības policijas reids, lai vēlreiz pārliecinātos, vai viss kārtībā, bet Sociālās palīdzības dienestam, iespējams, vajadzētu painteresēties par 15.dzīvokļa iemītnieci, kurai nav neviena radinieka, un, iespējams, vajadzīga palīdzība – varbūt komunālo maksājumu kārtošanā, bet varbūt vēl nopietnāka.

“Kurzemes Vārds”