Cik daudz reižu nav nācies dzirdēt, ka dažkārt pārdevēji izturas nelaipni pret klientu. Taču vai klienti ir vienmēr bijuši ar laipnu attieksmi?

Skandāls čipsu dēļ

Šo rakstu pamudināja uzrakstīt piedzīvotais, stāvot rindā, kioskā. Ikdienas situācija. Pārdevēja kādam citam pircējam atdod naudas atlikumu. Pirms manis stāv pircēja, kura gaida savu kārtu pirkt. “Man septiņas pakas pa’ 21!” atskan šerpa balss no jau pieminētās pircējas. Pārdevēja pārjautā: “Ko par 21, lūdzu?” Un tad sākās – pircēja nelabā balsī sāka ķērkt uz pārdevēju, ka visa iela vien noskanēja. “Ne jau es šeit strādāju. Jūs strādājat! ja nezinat, kas jūsu veikalā ir par 21, lūdzu, ejiet mājās – gulēt!”

Situācijai uzmanību sāk pievērst apkārt stāvošie cilvēki, kuri gaida autobusu. Visi neizpratnē norausta plecus. “Nu dod čipšus par 21! Vai tad man ilgi jāgaida, kamēr izdomāsiet?” pircēja turpina jau šerpajā un pavēlnieciskajā tonī. “Pasakiet, cik ilgi jūs te strādājat?” pircēja turpināja meklēt kašķi neparko. Pārdevēja, noskaitot septiņas čipsu pakas, lakoniski atbild: “Pirmo gadu.” Pircēja, joprojām izrādot neapmierinātību, atbild, it kā labāk zinātu: “Tikai nevajag!” Ar to jau stāsts vis nebeidzās. Kad pārdevēja nosauca summu – latu un 47 santīmus, pircēja turpināja burkšķēt: “Vai tad rēķināt nemākat? Tas ir par daudz!”. Tomēr galu galā burtiskā nozīmē nošļāca uz letes prasīto summu.

Nelaipnā un saērcinātā pircēja par sodu aizmirsa divas čipsu pakas.

Kliente pastāvēja uz savu

Katrīna ir pārdevēja – kasiere  vienā no Liepājas lielveikaliem. Darba pienākumos šad tad ietilpst arī darbs informācijas centrā. Viņai un kolēģiem ar pircējiem domstarpības iznāk reti. “Vienreiz bija ieradusies kāda dāma, kas uzskatīja, ka arī info centrā var norēķināties par pirkumu. Tajā dienā bija ļoti garas rindas, laikam negribēja gaidīt. Kad pateicām, ka info centrs pilda citas funkcijas un viņai ir jāstāv rindā, sākās neizpratnes bļāvieni un skandāls pa visu veikalu: “Kā tas var būt? Esmu bijusi daudzās valstīs un lielveikalos – visur var norēķināties info centrā,” stāsta Katrīna, piebilstot, ka šajā situācijā nācies pat iesaistīt veikala vadību. “Vadība skaidroja to pašu, ko es un parējie darbinieki, taču viņa pastāvēja uz savu. Viņa rupji lamājās, neapmierinātībā no groziņa izbēra uz zemes preces un teica, ka sūdzēšoties tālāk.” Starp pirkumiem bija arī alkohola pudele, kas sašķīda. Viņa gribējusi doties prom, taču par saplēsto mantu nav vēlējusies maksāt . Personāls izsauca policiju. Sievietei tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. “Vairāk nelaipnu klientu nav bijuši, ja nu vienīgi tādos gadījumos, kad beigušās akcijas preces – klienti bieži ir neizpratnē par to, kādēļ akcijas preču vairs nav jau pirmajā dienā. Daudzi ir nīgri un nelaipni, bet pārdevēji pie tā nav vainīgi,” skaidro Katrīna.

Dace strādāja second hand veikalā. ”Noteikumi paredz, ka mēs preci pēc pirkuma izdarīšanas nevaram ne samainīt, ne atmaksāt naudu, ja pircējam tomēr iegādātā prece neatbilst prasībām – izmēram vai krāsai. ”Klienti pārsvarā jau no paša sākuma nāk ar bravūru un dusmām – ja jūs man neatdosiet naudu vai nesamainīsiet pret kaut ko citu, es sūdzēšos! Mūsu veikalā nevarēja norēķināties arī ar kartēm – tad bija visādi bļāvieni un pārmetumi, ka pārdevēji ir atpalikuši un kas tie vispār ir par veikaliem, kur vēl esot vecā sistēma,” tā Dace.

Apsļaudīja vitrīnas

Maija jau trīs gadus strādā rotaslietu veikalā. Viņas darba pienākumi paredz, ka ar jebkuru klientu ir jāsasveicinās, un, ja klients ko ilgstoši vitrīnās apskata, viņai ir jāpiedāvā palīdzēt un interesējošā lieta jāparāda. ”Ļoti daudz klientu ir priecīgi par manu pretimnākšanu. Protams, ir klienti, kas ienāk tāpat vien veikalā vai grib izvēlēties paši. Veikalā ir novērošanas kameras, kur mans darba devējs redz – vai es pildu noteikto prasību vai ne,” skaidro pārdevēja.  Maijai šo trīs gadu laikā bijuši pircēji, kas izcēlušies. ”Reiz veikalā bija klienti, kuri ienākot nesveicināja. Domāju, ka varbūt nav dzirdējuši. Pasveicināju vēlreiz, kad piedāvāju savu palīdzību pēc tam, kad viņi ilgstoši skatījās vitrīnā kakla ķēdītes.”

Klienti Maijai bija metušies virsū un Maiju lamājuši. ”Vai jums ir kādas problēmas ar atmiņu, ka sveicināt vēlreiz? Domājat, ka ar savu laipnību piespiedīsiet mums kaut ko nopirkt? Vispār kāpēc jūs uzbāžaties – tas ir kaitinoši! Netraucējit mūs!” Klienti uzvedušies izaicinoši, lamājušies pat rupjiem vārdiem. Maija draudējusi ar apsardzes izsaukšanu un to, ka viņi vairs nevarēs veikalā ne soli spert. Klientu riebīgo uzvedību papildinājusi vitrīnu apspļaudīšana un uzņēmuma sertifikāta un notiekumu noraušana no sienas. Maija izsaukusi apsardzi. “Tieši tajā brīdī, kad bija atnākusi apsardze, veikalā ienāca vadība, kas abiem vidēja vecuma huligāniem ar policijas starpniecību lika samaksāt veikalam nodarītos zaudējumus,” atceras Maija. Esot bijuši arī neskaitāmi daudz klientu, kas savu nelaipnību izrāda, ja netiekot piešķirtas tik lielas atlaides, cik viņi gribētu, lai gan precei jau ir maksimālā atlaide. “Daudzreiz klienti ir nolamājušies un aizgājuši prom, bet nākamajā dienā vai pat pēc pāris stundām atgriežas un tomēr preci nopērk, citi atvainojas,” smaidot saka Maija.

Zolīdais klients atlaiž atpakaļ ēdienu

Ivo pirms diviem gadiem strādāja par viesmīli vienā no Liepājas prestižākajiem ēdināšanas uzņēmumiem. Klienti bijuši ļoti dažādi, taču viens no tiem ieiešot vēsturē ar visādām izdarībām. ”Viņš darīja visādas nepieklājīgas lietas, piemēram, paēdot viņš salvetes izsmērēja pa šķīvi un pielipināja pie glāzes vai krūzes, galda vai krēsla. Pie mums šis pusmūža vīrietis nāca samērā bieži,” saka Ivo. Vīrietis vienmēr viesmīlēm izteicis nepiedienīgus piedāvājumus un divdomīgas piezīmes, paudis savus neapmierinātību, ka ilgi jāgaida pasūtītais ēdiens, ka neviens viņu neapkalpo, kā pienākas.

”Viņš pēc izskata bija ļoti zolīds – uzvalks, lakādas kurpes, balts krekls. Parasti nāca viens pats. Ja bija ar kādu kopā, tad nekādas preteklības nedarīja,” stāsta Ivo.

Viss personāls jau bija uz šo klientu uzlikuši aci, jo ar katru nākamo reizi notika arvien trakākas lietas. Bieži vien, kad viņam aiznests pasūtītais ēdiens, teicis, ka tas neesot tas, ko viņš pasūtījis. ”Viņš vienu reizi sagremoto ēdienu atlaida atpakaļ uz šķīvja, iespļāva sāls traukā un kategoriski atteicās maksāt – ēdiens esot nekvalitatīvs un gaļa ir jēla. Draudēja ar Pārtikas un Veterinārā dienesta iejaukšanos. Tā kā bijām pārliecināti par savu pavāru darbu, teicām, lai sauc arī,” situāciju ar klientu atstāsta bijušais viesmīlis. Protams, vīrietis to neizdarīja un pēc pāris dienām ieradās atkal, lai ieturētu pusdienas.

”Varbūt viņš apzināti vēlējās sameklēt kašķi, taču neredzam tam nekādu iemeslu, varbūt gribēja tikai pazīmēties un, uzskatot sevi par klientu, pazemot personālu. Viņš teica, ka mēs esam tikai kafejnīcas darbinieki, bet viņš ir klients, kam vienmēr ir taisnība,” stāsta Ivo. Tajā pašā reizē vīrietim it kā palicis slikti no kartupeļu pankūkām, kuras neesot kārtīgi izceptas, – viņš teicis, ka viņam mēģina ieriebt un tas tā nepalikšot. ”Viņš sāka plēst traukus un lamājās rupjiem vārdiem, grūstīja personālu un aizskāra citus klientus un rupji izlamāja vadību. Izsaucām apsardzi un policiju. No tās reizes vīrietis pie mums vairs neiegriezās,” stāstu pabeidz Ivo.

Liene Andersone