Tomēr diskusijas nav viennozīmīgas – ne visi izglītības iestādes nosoda, daļa vecāku izturas saprotoši, apzinoties, ka skolām vai bērnudārziem nav pietiekamu finanšu resursu, lai varētu nodrošināt audzēkņus ar visu nepieciešamo.

Zāģa asmeņi, klavieres, naudas fonds

Pusotras nedēļas laikā tiesībsargs saņēmis jau vairāk nekā 1000 ziņas no skolēnu un bērnudārza audzēkņu vecākiem teju no visiem Latvijas novadiem.

Skolēnu vecāki kā visbiežāk iegādājamās lietas min dažādas kancelejas preces – burtnīcas, klades, pildspalvas, zīmuļus u.c.

Tiesībsarga biroja pārstāvis Edgars Lākutis skaidro: viss, kas vajadzīgs penālim, jāpērk vecākiem, un arī par mācību grāmatu, darba burtnīcu iegādi lielākoties strīda nav, tās nodrošina skola. “Tomēr vislielākais juceklis ir ar mācību priekšmetiem “Dizains un tehnoloģijas” un “Vizuālā māksla”. No līdz šim saņemtās informācijas secināms, ka šo abu priekšmetu satura apguvei nepieciešamos produktus un materiālus lielākoties iegādājušies vecāki. Tomēr tā tam nevajadzētu būt.

Materiālus – audumu, dziju vai jebkuru citu materiālu vai izejvielu, kurus izmantojot skolēns rada priekšmetu vai produktu, kas paredzēts mācību obligātā satura apguvei, – nodrošina skola.

Zīmīgi, ka vecāki min arī visai specifiskas lietas, kas noteikti nebūtu jāiegādājas pašiem, bet gan jānodrošina mācību iestādei, piemēram, rokas figūrzāģa asmeņi, pagarinātāji, nagliņas, saplākšņi, dažādi interjera priekšmeti u.c.,” pauž E. Lākutis.

Vecāki tiesībsargam arī ziņojuši, ka joprojām pastāv tā dēvētais skolas vai dārziņa fonds – “brīvprātīgi piespiedu kārtā” tiek vākta nauda, piemēram, klases telpu labiekārtošanai, sienu pārkrāsošanai, kancelejas preču iegādei un pat klavieru remontam, pretējā gadījumā nebūšot Māmiņdienas koncerta.

Nereti “fondam” no katra bērna vecākiem tiekot lūgti pieci vai pat daži desmiti eiro, kas kopumā veido vairāku simtu eiro lielu summu, par ko tiek iegādātas dāvanas pedagogiem, rotaļlietas, baltais A4 formāta papīrs, mācību grāmatas un citas lietas.

Atsevišķi citāti no vecāku iesniegtās informācijas par fonda naudu:

“Jāvāc fonda nauda. Tajā iekļauts dzeramais ūdens bērniem, speciāli matrači, pa kuriem bērniem uz grīdas dzīvoties, jāsamet nauda siltumnīcai, kur bērni skatītos, kā tiek stādīti augi, utt. Bērnudārzu beidzot, tika pieprasīta dāvana bērnudārza grupiņai – kaut kas kāpelējams, kur bērni varētu ārā kāpelēt.

Rezultātā vecākiem nācās samesties naudu 300 eiro vērtai kāpelējamai iekārtai.

Vecāki spieda atsevišķās grupās mesties ļoti lielām summām auklītēm, pasniedzējiem un audzinātājai uz visiem viņu svētkiem: vārda dienu, dzimšanas dienu, Ziemassvētkiem, bērnudārza beigšanu. Nebija iespējams no tā izvairīties. Citādi tu tiktu “noēsts” no vecāku puses.

Nekādas cieņas pret katra cilvēka naudas līdzekļiem. Visa tā naudas vākšana bija jāuztver kā obligāts pasākums, citādi sajūta, ka sliktāk pret bērnu sāks izturēties. Fonda nauda pāris reizes gadā bija 10 eiro par katru reizi.”

“Bet vēl jau ir neobligāti obligātā grupas nauda! Katru gadu summa aug!

Summu nosaka atsevišķa vecāku grupa, bet bērnudārzs nevienā sapulcē nav teicis – nedrīkst!

Skolotāji nav teikuši, ka nedrīkst aploksnes dāvināt! Kādēļ Latvijā vēl ir šī piespiedu sistēma? Kā tu sāc iebilst – tavu bērnu izēd. Tur ietilpst audzinātājām aplokšņu nauda uz svētkiem, bērniem nieciņi vārda un dzimšanas dienās, šad tad nopērk kaut ko bērniem svētku galdiem.”

Nav jābaidās paust savu nostāju

Tiesībsargs skaidro, ka izglītības iestāde ir tiesīga saņemt papildu finanšu līdzekļus ziedojumu un dāvinājumu veidā, taču nedrīkst pieprasīt konkrētas vecāku iemaksas skolas fondā. Proti, ziedojumi un dāvinājumi skolai ir brīvprātīga vecāku labās gribas izpausme un viņi var uzticēt skolai izlemt par ziedojuma izmantošanu vai norādīt konkrētu ziedojuma mērķi.

Arī tā saucamās klases naudas skolotāji nedrīkst pieprasīt. Ja vecāki sapulcē vienojas, ka šādi nelieli maksājumi ir nepieciešami, tad tā ir vecāku pašu izvēle. Tomēr šādi maksājumi nevar tikt vākti saimnieciskiem izdevumiem, piemēram, telpas remontam vai dzeramā ūdens iegādei. To pienākums finansēt ir izglītības iestādes dibinātājam, pārsvarā pašvaldībām.

Var būt gadījumi, kad vecāki paši vienojas maksāt fonda naudu un par tā līdzekļiem iegādāties kaut ko attiecīgās klases vai grupiņas bērnu vajadzībām, piemēram, mazu dāvaniņu iegādei bērnu apsveikšanai dzimšanas dienā, kopīgai ekskursijai, koncerta apmeklējumam ārpus mācību obligātā satura apguves.

Tādā gadījumā būtiski uzsvērt, ka šī lieta vai pakalpojums ir jānopērk visiem attiecīgās klases vai grupiņas bērniem neatkarīgi no tā, vai bērna vecāks ir vai nav veicis iemaksas fondā.

Tiesībsargs uzsver:

ja vecāki atsakās veikt naudas iemaksas, neviens nav tiesīgs pret skolēnu vai viņa vecākiem vērsties ar sankcijām vai kā citādi traucēt skolēna izglītības apguves procesu.

Izglītības iestādē nav pieļaujama atšķirīga attieksme pret bērniem, kuru vecāki izvēlas neveikt ziedojumus vai dāvinājumus atbalsta fondā vai citā veidā ziedot iestādes vajadzībām.

Vēl vairāk – situācijās, kad jebkādā veidā skola pieprasa veikt noteiktus maksājumus tās fondā, vecākiem nav jābaidās un ir vēlams izteikt savu nostāju.

Vecāku maksājuma vai cita materiāla ieguldījuma pieprasīšana ir kvalificējama kā pārkāpums, un par to izglītības iestādes atbildīgā amatpersona var tikt saukta pie administratīvās atbildības.

Vecāki šādos gadījumos var vērsties Izglītības kvalitātes valsts dienestā ar lūgumu izvērtēt konkrētās izglītības iestādes rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām, atzīmē Tiesībsarga birojs.

Atbildīga ir ne tikai skola

“Visa pamatā ir naudas trūkums,” saka Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas direktore Inta Korņējeva, skaidrojot, kādēļ vecāki saņem sarakstus.

“Budžeta līdzekļus izglītības iestādēm piešķir pašvaldība, skolas uzdevums ir tos efektīvi izlietot atbilstoši noteiktajām prioritātēm. Tas ir līdzīgi kā ar ģimenes budžetu. Primāri samaksājam rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem: siltumenerģiju, ūdensapgādi, kanalizāciju, elektroenerģiju, sakaru pakalpojumiem un ārpakalpojumiem, piemēram, par telpu un teritorijas uzkopšanu, apsardzi, digitālo resursu abonēšanu, nekustamā īpašuma uzturēšanu, iekārtu, inventāra un aparatūras remontiem, kas, iekārtām novecojot, ir ar katru gadu dārgāki.”

No pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem tiek maksātas arī algas tehniskajiem darbiniekiem un, protams, par viņiem tiekot maksāti arī nodokļi.

“Kas paliek pāri, to izmantojam mācību grāmatu, darba burtnīcu, kancelejas preču un citu mācību materiālu iegādei, nemaz nerunājot par līdzekļiem skolas attīstībai,”

rezumē I. Korņējeva, iezīmējot situāciju.

“No vienas puses, protams, ka būtu labi, ja skolas varētu nodrošināt skolēnus ar visiem nepieciešamajiem mācību līdzekļiem un materiāliem, bet, no otras puses, ir skumji, ka tiek uzsvērta tikai skolu atbildība šajā jautājumā,” viņa pauž.

“Izglītības likuma” 17. panta 3. punkta 6. apakšpunkts nosaka to, ka pašvaldības piešķir budžeta līdzekļus izglītības iestādēm un kontrolē šo līdzekļu izmantošanu. Šī paša panta 23. apakšpunkts nosaka, ka pašvaldība finansē standartiem atbilstošu mācību līdzekļu iegādi.

I. Korņējeva norāda, ka specifisks jautājums ir par pārtikas produktu iegādi, īpaši to, kas ātri bojājas dizaina un tehnoloģiju mācību priekšmeta apguvei.

Ja arī būtu atbilstoši līdzekļi to iegādei, jābūt darbiniekam, kura pienākumos ietilpst šo produktu iegāde atbilstošā laikā, piemēram, uz trešdienu jāiegādājas desmit olas un litrs piena. “Līdzekļu nepietiekamības apstākļos, ja skolas tiek nosodītas par to, ka lūdz vecāku atbalstu pārtikas produktu iegādē, ir alternatīva – dizaina un tehnoloģiju mācību stundas laikā vērot video ierakstu, piemēram, kā tiek gatavota omlete, un uzskatīt, ka skolēni to ir iemācījušies.”

Direktore uzsver: “Jautājums nav tik viennozīmīgs, un, manuprāt, mēs nedaudz ar to pārspīlējam. Līdz šai dienai neesmu saņēmusi mūsu skolas vecāku neizpratnes jautājumus par mācību līdzekļu iegādi.”

Pērk par savu naudu

Liepājas 8. vidusskolas dizaina un tehnoloģiju skolotājs Jānis Rudzītis norāda, ka jautājums par mācību līdzekļu iegādi aktualizējas ik gadu. “Izlasot tiesībsarga secinājumus, jāsaprot, ka tas ir palīgā sauciens beidzot risināt samilzušo problēmu,” viņš uzskata.

“Šī brīža situācija atklāj nelabvēlīgu ainu daudzās skolas darbnīcās. Daudzviet ir nepietiekama gan materiālā, gan tehniskā bāze, ko visbiežāk papildina pats skolotājs par personīgajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu pilnvērtīgu mācību procesu. Iespējams, tāpēc radusies situācija, ka vecākiem tiek iesniegti saraksti ar lietām, kas jāsagādā bērna mācību vajadzībām.”

J. Rudzītis atzīmē, ka mācību priekšmets “Dizains un tehnoloģijas” balstās uz mākslas un kultūras jomas pamatvērtībām, kam nepieciešama nemitīga materiālās un tehniskās bāzes atjaunošana, papildināšana.

“Šajā mācību priekšmetā strauji tiek ieviestas dažādas inovācijas – mācību metodes, darba formas, pielāgota mācību vide, lai sagatavotu skolēnus dzīvei sabiedrībā, kurā nemitīgi notiek pārmaiņas. Taču svarīgi ir regulāri uzlabot, pielāgot un modernizēt apstākļus, kuros šīs spējas var atklāties,” viņš saka.

“Noteikti jārod kopīgs risinājums samilzušajai problēmsituācijai, lai turpinātu dot iespēju izpausties radoši un atbilstoši katra bērna individuālai pieejai, darbojoties praktiski!”

Vecākiem ir jāiesaistās

“Vecākiem ir jārūpējas par bērniem, jāiesaistās izglītībā,” savukārt uzskata Liene, kuras ģimenē aug trīs skolas vecuma bērni.

“Uzskatu, ka te ir radies jautājums un diskusija par individuāli lietojamiem mācību līdzekļiem – kas tie īsti ir, un kāpēc kaut kas jāpērk, ja “to vajag izglītības programmai”, utt. Bet to jau vajag bērnam! Protams, skola var kaut ko nodrošināt, bet cik tas ir reāli un vajadzīgi? Mazliet jau atkal aiziets galējībās,” viņa spriež.

Rudenī mācības Lienes vecākā meita uzsāks 4. klasē, vidējā – 2. klasē un mazākā – 1. klasē. “Pagājušajā gadā saņēmām sarakstu 1. klasei un visu nopirkām uzreiz, ko vajag, neradās nekādi jautājumi, jo katra lieta taču ir domāta lietošanai manam bērnam!

Es katru kancelejas preci un rokdarbiem domāto uztveru kā individuālu mācību līdzekli, bet man tā ir iespēja izvēlēties savam bērnam labāko – lai pildspalvu ir ērti turēt un tā viegli raksta, lai flomāsteri un zīmuļi krāso spilgti un nelūst, lai krāsas ir kvalitatīvas, utt.

Cits stāsts ir par to, cik kas maksā, lai gan, ja salīdzina ar laiku, kad es gāju skolā un grāmatas, darba burtnīcas arī bija vecāku atbildība, tad tagad ir jāpērk mazāk.

Uzskatu, ka vecākiem ir jāiesaistās un jāiegulda bērna kvalitatīvākas izglītības ieguvē.”

Liene bijusi viena no tām, kas aizpildījusi tiesībsarga lūgto anketu, pavēstot arī savu viedokli. “Manuprāt, gādājamās lietas stundām ir individuāli lietojamie mācību līdzekļi, kā arī viss, kas nepieciešams penālim. Nesaskatu pārkāpumus.”

Sašutuma signālu nav

Inga Ekuze, Liepājas Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece

“Izglītības likumā” skaidri formulēts, kas ir mācību līdzekļi un kas ir individuālie mācību piederumi.

Individuālie mācību piederumi ir priekšmeti un materiāli, kurus izmantot kā mācību līdzekļus vai saistībā ar mācību iespēju nodrošināšanu. Tie ir kancelejas piederumi, apģērbs un apavi, atsevišķu mācību priekšmetu, piemēram, sporta obligātā satura apguvei.

Jāsaprot, ka skola visiem bērniem nenopirks sporta tērpu vai apavus, jo kāds, iespējams, valkā tikai zīmola “Nike”, bet kāds cita ražotāja apavus.

Līdz Liepājas Izglītības pārvaldei nav nonākuši signāli, ka vecāki būtu sašutuši par kaut kādām izmaiņām mācību līdzekļu iegādē. Finanšu izglītības iestādēm ir tik, cik ir, un attiecīgi katra iestāde rūpīgi plānojusi, kādi priekšmeti un materiāli jāiegādājas. Ja kaut kam pietrūcis, tad ar pašvaldību vienmēr ir bijusi un ir komunikācija par to.

Pirmsskolām šobrīd nevajadzētu būt lielām problēmām, jo pašvaldība jau otro gadu piešķir papildu finansējumu tieši mācību līdzekļu iegādei. Uz katru bērnu tie ir 25 eiro plus vēl valsts mērķdotācijas.

Arī skolām pašvaldība ir piešķīrusi līdzekļus, šeit gan vairāk runa ir par grāmatām un darba burtnīcām.

Guašas krāsas un krītiņi teorētiski būtu jāpērk izglītības iestādei, un nevienam vecākam nevar likt tos iegādāties pašam. Katram ir sava materiālā situācija un iespējas.

Ja vecāki ar izglītības iestādes padomi paši vienojušies par to, kādus individuālos mācību līdzekļus iegādāties, tad tā ir viņu atbildība. Taču, ja ir kādi problēmjautājumi, tad tie ir diskutējami ar izglītības iestādes direktoru un izrunājami ar Izglītības pārvaldi.

Turklāt iestādes padomē darbojas arī kāds pašvaldības, arī Izglītības pārvaldes pārstāvis, līdz ar to jautājumus par mācību līdzekļu iegādi ir iespējams aktualizēt.

Uzziņai

Vecākiem skolā

ir jāpērk: burtnīcas, klades, pildspalvas, penālis, zīmuļi, grāmatu vāciņi, skolas soma, līme, lineāls, dzēšgumija, flomāsteri, sporta tērps, maiņas apavi, sporta apavi, peldkostīms/peldbikses, baseina piederumi un čības, dvielis, priekšauts;

nav jāpērk: mācību grāmatas, darba burtnīcas, mācību literatūra, datori un citas elektroniskas ierīces mācību programmas apguvei, pārtikas produkti un izejmateriāli dizaina un tehnoloģijas apguvei (piemēram, diegi, adatas, olas, saplāksnis, naglas), plastilīns, aplikāciju, akvareļu, zīmēšanas un A4 baltais papīrs mācību materiālu kopēšanai, krītiņi, guašas krāsas un līdzīgi piederumi, cirkulis, rokas figūrzāģa asmeņi, salvetes/tualetes papīrs, dvieļi vai vienreizējie dvieļi, interjera priekšmeti, dzeramais ūdens vai fasētais dzeramais ūdens.

Vecākiem bērnudārzā

ir jāpērk: penālis un daži individuāli rakstāmpiederumi, krāsojamā grāmata brīvam brīdim, darba burtnīca (pēc vecāku vēlmes) brīvam brīdim, mapīte bērna darbiem, zobu pasta, zobu suka, mitrās salvetes, papīra kabatlakatiņi, neplīstoša glāzīte, pamperi, vienreizējie paladziņi, ķemme, pidžama, auduma maisiņi apaviem, drēbes, treniņtērps, sporta/deju čībiņas, ritmikas tērps, maiņas apavi, baseina piederumi, svētku drēbes, lacīte ēšanai, priekšauts un cepure, individuālā ūdens pudele (pēc vecāku vēlmes);

nav jāpērk: zīmuļi, krītiņi, dzēšgumija, flomāsteri, līme, zīmuļu asināmais, A4 lapas (paka), guašas krāsas, akvareļi, otas, zīmēšanas albums (A4 un A5), aplikāciju papīrs, krāsainais kartons, abpusējais aplikāciju papīrs, laminēšanas papīrs, plastilīns, šķēres, rokdarbiem dažādi sīkumi (lentes, stieples, dzija, salmiņi, glāzītes, vienreizējie šķīvji, kreppapīrs u.c.), mācību burtnīcas, paliktnis lapai un galdiem, laminējamie izdales materiāli, motivācijas uzlīmes, krāsojamās grāmatas, puzles, grāmatiņas, salvetes, tualetes papīrs, zobu pasta visai grupai, dvieļi, vienreizējie dvieļi, kapsulas trauku mazgājamai mašīnai, pagarinātājs, svētku dekorācijas, interjera priekšmeti, plāksteri, spogulis (logopēdiskajām nodarbībām), dzeramais ūdens vai fasētais dzeramais ūdens, ja dzeramais ūdens nav no krāna, individuāli vai vienreizējās lietošanas trauki dzeršanai.

Avots: Tiesībsarga birojs

Fakti

No Liepājas un Dienvidkurzemes novada kopā līdz 30. jūnijam tiesībsargs saņēmis 74 ziņas par mācību līdzekļu iegādi.

Informāciju snieguši 27 Dienvidkurzemes novada iedzīvotāji, no tiem 12 par bērnudārziem (“Pasaciņa”, “Dzirnaviņas”, “Ūdelīte”, “Zīlīte”, “Kastanītis”, “Ābolītis”, “Pīpenīte”, “Upenīte”) un 15 par skolām (Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskola, Liepājas Centra sākumskola, Priekules vidusskola, Kalvenes pamatskola, Kalētu Mūzikas un mākslas skola, Rucavas pamatskola, Aizputes vidusskola).

No Liepājas saņemti 47 ziņojumi, 19 par bērnudārziem (“Saulīte”, “Rūķītis”, “Pūcīte”, “Pasaciņa”, “Mazulītis”, “Sauleszaķis”, “Liepiņa”, “Prātnieks”, “Dzintariņš”, “Sprīdītis”, “Kāpēcītis”), 28 par skolām (J. Čakstes 10. vidusskola, Ezerkrasta sākumskola, Liepājas Valsts 1. ģimnāzija, Draudzīga aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskola, Liepājas 8. vidusskola, Centra sākumskola, Līvupes pamatskola – attīstības centrs, O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskola).

Avots: Tiesībsarga birojs

Es domāju tā: Kādus mācību līdzekļus vajadzēja gādāt skolai?

Oļegs Ždanovičs – uzņēmējs:

– Skolā mācījos padomju laikā, un, cik atceros, mācībām vecāki pirka rakstāmlietas, burtnīcas, klades un skolas formu. Vēl atceros, ka mums, rudenī uzsākot mācības, bija jānopērk un jāziedo zīmuļi, pildspalvas Nikaragvas bērniem. Ja gribējās burtnīcas smukākos vākos, tās pirka un atveda no ārzemēm.

Žanna – strādā:

– Meita nu jau pieaugusi, un mums nebija problēmu viņai sagādāt visu vajadzīgo, jo esam turīgi. Skolai pirkām pakām balto papīru, arī tualetes papīru. Vajadzēja pirkt dažas speciālās mācību grāmatas. No savas bērnības atceros, ka skolas formas veikalos varēja nopirkt, burtnīcas, rakstāmos arī, bet viss tāds vienveidīgs, bezkrāsains. Ne tā kā tagad.

Monta Vereteļņika – manikīre:

– Mācījos mazā lauku skolā. Pašiem vajadzēja pirkt darba burtnīcas, zīmuļus, pildspalvas, zīmēšanas papīru. Neatceros, ka skola prasītu kaut ko vēl. Arī ziedojumus neprasīja. Tagad mani bērni iet bērnudārzā un gada sākumā vecāki samet kaut kādu mazu naudiņu, lai varētu nopirkt zīmuļus un vēl kaut ko. Tas man šķiet pieņemami.

Aiva Žvirzdina – strādā:

– Vecāki man skolai pirka darba burtnīcas, kancelejas preces un arī dažas mācību grāmatas. Mācījos Durbes skolā, un man nav atmiņā, ka vecāki kaut ko būtu gādājuši pēc skolas pieprasījuma. Klases naudu mums arī neprasīja.

Ieva Lika – strādā universitātē:

– Atceros, ka papildus tika pirktas mācību grāmatas angļu valodā, jo tās visiem no skolas bibliotēkas nepietika. Tika gādātas arī darba burtnīcas. Nopirktās grāmatas palika mums pašiem, tās nebija jāatdod skolai. Atceros, ka mēs paši krāsojām klases sienas, solus, bet nevaru pateikt, kas un kā pirka krāsas. Vajadzīgo remontu palīdzēja veikt arī vecāki.