Te zied arī kliņģerītes, dālijas, kosmejas un miķelītes, pumpuros – mārtiņrozes. Kūp Baibas un viņas meitas Martas vārītais lielais zupas katls, pie kura visiem pamieloties, tāpat ar pīrādziņiem, āboliem un tēju.

Pasākums iesākas ar ukraiņu šūpuļdziesmu, to klātesošie veltī karā cietušajiem un nogalinātajiem bērniem. To no lapiņām dzied līdzi arī latvieši, tāpat kā pēc brīža kopā ar folkloras kopu ”Atštaukas” ukraiņi uzdzied mūsu tautasdziesmas. ”Ramtai, ramtai ir pats galvenais, lai gan neko nenozīmē,” Ināra Kalnarāja pamāca dziedāt ”Bēdu, manu lielu bēdu”. ”Tā ir mūsu dziesma – spēks!”

”Atštaukas” arī aicina kopīgās rotaļās, tālāk stafeti nododot bērnu un jauniešu folkloras kopas ”Ķocis” muzicēšanai, spēlēm un stāstniekiem.

Gan vietējie, gan ukraiņu bērni gatavo gleznas un sapņu ķērājus, izkrāso mākslinieces Agneses Rudzītes krāsojamās lapas. Skaisti noformētā burkā krīt pasākuma dalībnieku ziedojumi. Tos nodos biedrībai ”Tabitas sirds”, kas tālāk sniegs  ukraiņiem nepieciešamo atbalstu.

”Ilgi. Ļoti ilgi,” uz jautājumu, cik ilgi jau dzīvo Liepājā, atbild mazā Margarita no Kijivas pievārtes Vasiļkovas. Ģimene šeit ieradusies martā. ”Tobrīd mūs stipri bumboja. Tagad ir salīdzinoši klusāk,” pastāsta Jūlija.

Kamēr meiteņu māmiņa, viņas māsa, ir darbā ”Promenādes” viesnīcā, atnākusi uz Kopienas dārzu kopā ar krustmeitām Anastasiju un Margaritu.

Nesen atkal bijuši triecieni Kijivai, esot ļoti bail par saviem tuvajiem cilvēkiem. Vasiļkovā palikusi vecmāmiņa, citā pilsētā ir tētis un otra vecmamma, pastāsta meitenes. ”Mums ir mājas, saimniecība, vistas, kaķīši, Tāpēc vecmāmiņa negribēja braukt prom. Teica – brauciet, jūs būsiet drošībā un man būs miers. Tiklīdz uzzinu par gaisa trauksmi, zvanu mammai un saku, lai iet pagrabā un slēpjas,” atklāj Jūlija.

Viņa gribot kopā ar vīru braukt atpakaļ, tāpēc pašlaik nestrādā. ”Mamma ir viena, māja jākurina, vajadzīga malka, viņai ir par grūtu. Jā ir bail, bet šausmīgi arī mammu tur vienu pamest. Gribu atgriezties, jo ziema būs smaga,” saka sieviete.

Vai dzimtenē būs darbs, viņa ļoti šaubās, jo ar to esot problēmas, daudzi uzņēmumi slēgti vai pārcēlušies uz Rietumukrainu. Ir sava saimniecība, sakņu dārzs, tas būšot glābiņš.

Par Liepāju Jūlijai palikšot tikai vislabākās atmiņas.

”Labi cilvēki, visi mums palīdz. Sākumā mēs šeit apmetāmies pie radiniekiem, bet pēc tam latvieši māsas ģimeni izmitināja pie sevis. Pilsēta ļoti skaista, arī daba – mežs un, protams, jūra. Es pati dzīvoju Pāvilostā, tur arī ir ļoti skaisti. Staigājām pa krastu, lasījām dzintaru,” pastāsta Jūlija.

Ar savu ģimeni Kopienas dārzā ieradies arī Oleksandrs Grinka, kurš portālam liepajniekiem.lv raksta ”Ukraiņa skatu no Liepājas”. Viņš atzīst, ka vajagot kaut ko darīt, būt ar kaut ko aizņemtiem, kamēr jāpaliek Latvijā, nevarot tikai sēdēt uz vietas un raudāt.

Jau no pirmās dienas pie mums Oleksandrs ievērojis, ka latvieši stipri sūdzoties par dzīvi. ”Runā par to, cik viss slikti, kur ko dabūt, cenas aug, kā izdzīvosim, ko lai pērk?”

”Sieva strādā, dēls trenējas futbolā. Pagaidām pie mums mājās iet ļoti smagi, Sumu apgabals ir pie Krievijas robežas, katru dienu mūs apšauda. Ne mirkli nav miera,” viņš pastāsta.

Viņa vecākais dēls ar draudzeni aizbraukuši uz Ļvivu, kur mierīgāk, tur arī nedaudz strādājot.

Šādi sadraudzības pasākumi esot ļoti svarīgi.

”Ļoti daudz ukraiņu šeit atbraukuši, bet kaut kur dzīvo katrs par sevi. Pusgadu nav tautiešus redzējuši. Te vismaz var satikties, parunāties,” Oleksandrs slavē biedrību ”Radi vidi pats”.

”Gribējām zināt, kur ir tas Kopienas dārzs un kā izskatās,” saka Lilija no draudzīgas senioru kompānijas. ”Bija grūti atrast. Nācām, nācām, teicām, ka te nemaz neizskatās pēc Liepājas.”

Viņi priecājoties, ka veciem cilvēkiem, kuriem nav ko darīt, esot iespēja te nākt, kopt savus lauciņus un satikties ar citiem. Ukraiņus arī vajagot atbalstīt – naudiņu ziedojumu kastītē iemest.

30Skatīt galeriju