Liene Kupiča, Daiga Lutere, Ligita Kupčus-Apēna
"Kurzemes Vārds"
Taču ziedošana un ziedošanās nav tikai mantiskā un materiālā izteiksmē un izpratnē – mākslinieciskie kolektīvi sniedz bezmaksas koncertus pansionātos, sociālās aprūpes centros un veco ļaužu mājās, kā arī labdarības biedrībās.
Tam jānāk no sirds
Viss tā nopietni sākās, kad tika dibināta labdarības organizācija “Tabitas sirds”. Taisnības labad jāsaka, ka domas un vēlme palīdzēt Initai Reņģei prātā nākušas vēl daudz agrāk.
“Esmu draudzē, un Bībelē rakstīts, ka ir jākalpo. To visu laiku esmu jutusi savā sirdī, tas nav nekas uzspiests! Man vienmēr gribējies un joprojām gribas palīdzēt citiem,” savu stāstu atklāj Inita.
Pirms gadiem astoņiem viņa satikās ar Kristīni Vidzenieci un sarunājoties kļuva skaidrs, ka vēlme rīkoties un palīdzēt abām ir tik liela, ka pareizākais ceļš būs dibināt biedrību.
Konsultējušās un iedrošinājumu guvušas pie jau strādājošas labdarības organizācijas Jelgavā.
Galvenais jautājums bija – kā un ko mēs varētu darīt, lai palīdzētu tiem, kam tiešām grūti. Pašā sākumā, pirms nogādāt adresātiem, saziedotās lietas glabājās un tika šķirotas viņu pašu mājās. Pašas arī visu vedušas konkrētajām ģimenēm.
Darbībai vēršoties plašumā, nu jau labdarības organizācijai ir savs namiņš Robežniekos, kur, kā saka, – katru dienu viss notiek.
“Atceroties pašu sākumu, atmiņā nāk lielais prieks un gandarījums, ka neesmu tikai es viena, bet ir vēl daudzi, kuri grib palīdzēt un labprāt iesaistās,”
turpina I. Reņģe.
“Jo nāca un iesaistījās vairāk atbalstītāju, ziedotāju, jo vairāk varējām palīdzību dot tālāk. Tas tiešām ir prieks! Sākām sadarboties ar ģimeņu asistentiem, sociālo dienestu un citiem, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēku, kam grūti.”
Secinājums pēc šiem gadiem tāds, ka pamazām, pamazām labdarības darbs gājis tikai plašumā un vairumā.
Nu jau “Tabitas sirds” atbalsta centri darbojas ne tikai Grobiņā, bet sadarbība izveidojusies arī ar Kuldīgu un Rīgu.
“Iespējams, ka ikdienā, savās ierastajās gaitās ejot, ne redzam, ne zinām, bet
mums blakus ir ļoti daudz cilvēku, kuri dzīvo trūkumā. Viņiem tiešām ir nepieciešama palīdzība un atbalsts,”
novērojusi Inita.
Reizi mēnesī biedrība rīko atvērto durvju dienu, kad var ierasties un sev nepieciešamo no saziedotajiem krājumiem paņemt ikviens. Redzot garo rindu, kas stāv aiz namiņa durvīm, esot jādomā – “vai tiešām?”.
I. Reņģe: “Tam jābūt sirds aicinājumam – palīdzēt. Citādi jau nebūs patiesi, citādi tā būs uzspēle. Jāatzīst, ka tagad ikdienā bieži vien, cilvēkus vērojot, redzu, kam nepieciešama palīdzība.
Ko gūstu kā devēja? Tādu prieku, gandarījumu, kuru citādā veidā nav iespējams saņemt. Ja vēl kādu reizi pie mums atnāk un pasaka paldies, tad pār vaigu noripo asara. Un saprotu – ir trāpīts mērķī! Darbs nav pa tukšo, bet ar saturu un vajadzību.”
Par tiem, kuri smaida par labdarības aktivitātēm, biedrības pārstāvei savas pārdomas. Iespējams, šiem cilvēkiem vienmēr viss bijis labi un viņi nav saskārušies ar grūtībām. Tad varbūt grūti saprast, kā jūtas tas, kuram pietrūkst.
Ļaudis, kuri iesaistās palīdzības sniegšanā, ziedošanā, nebūt nav nekādi pārcilvēki. Inita: “Viņiem vienkārši nav vienalga un rūp otrs cilvēks.”
Pavelk līdzi ar labo gribu
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrā “Rūre”, tuvojoties Ziemassvētku laikam un gada nogalē, tematiskie labdarības pasākumi notiek arvien biežāk.
Ir sestdiena, bet Liepājas Bērnu un jauniešu centra (BJC) tautas deju ansambļa “Vaduguns” trīs grupu dejotāji sanākuši sniegt koncertu “Rūrē” gandrīz pilnā sastāvā. Nav ieradušies vienīgi tie dejotāji, kuri saslimuši.
Liepājas BJC iesaistīšanās labdarībā, dodoties ciemos pie veciem ļaudīm uz pansionātiem un veco ļaužu un sociālajām dzīvojamām mājām, ir gadiem ilga tradīcija. Labdarību atbalsta teju visi pulciņi.
Vieni stiprina savas mākslas prasmes un taisa mazas dāvaniņas vai kartītes, citi rāda savu apgūto dejojot un dziedot.
“Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pulciņa pedagoga. Ja viņš ir ieinteresēts, tad arī vecākus un bērnus pavelk līdzi,”
atzīst BJC vadītāja Ineta Šmēdiņa.
Ir gadījumi, kad pulciņu dalībnieki paši vēlas doties ciemos, un otrādi – iestādes uzaicina.
“To ģimeņu, kurās bērni darbojas kādos pulciņos, vecāki ir aktīvi un ļoti atbalstoši – palīdz bērniem un pedagogiem īstenot labdarības mērķus,” stāsta BJC vadītāja.
Tas ir brīvais laiks, tā ir iziešana no mājas, citādāk pavadīta brīvdiena, kurā esi guvis ko vērtīgu.
“Viņi grib izdarīt ko labu citiem, apdāvināt un paši sev sirdi sasildīt. Bērniem tas ir svarīgi,”
uzsver I. Šmēdiņa.
BJC dejotājas mamma, kura vēlējās palikt anonīma, atceras, kad pati bijusi skolniece, apmeklējusi teātra pulciņu.
“Spēlējām izrādi veco ļaužu dzīvojamā mājā. Tagad pati vedu savu meitu uz labdarības pasākumiem. Bērniem ir jāzina un jāredz, kas notiek apkārt un cik maz vajag, lai arī otram būtu sajūta, ka neesi aizmirsts. Vēl tagad atceros to vecīšu smaidu sejā, smiešanos līdzi.”
Pasākumi kā rehabilitācija
Sociālās un veselības aprūpes centrā “Rūre” sociālā rehabilitētāja Sanda Jonasa iegulda savas daudzveidīgās prasmes, lai klientu ikdiena būtu piepildīta un viņiem nebūtu vienmuļa dzīvošana.
Viņa nodarbina cilvēkus ar dažādiem rokdarbiem, kā arī rīko kultūras pasākumus, kurā liels palīgs un padomdevējs ir iemītniece, 86 gadus vecā Astrīda Vērdiņa.
“Mums neviens nav atteicis un nekad nav bijis jautājums par samaksu. No mūsu puses ir dāvaniņas – saldumi kastēs,” pieredzē dalās A. Vērdiņa.
S. Jonasa vēl piebilst, ka arī centra iemītnieki radošajās darbnīcās gatavo dāvaniņas saviem ciemiņiem.
“Pa gadiem, vadot Pensionāru dienas centru, daudz veco kadru sakrājušies zināmi, un tos arī uzrunāju. Velku ārā kontaktus – šis ir mana darba turpinājums,” viņa stāsta.
“Patīkami, ka kolektīvi, kuri šeit atbrauc, nāk ar sirdi un dvēseli!”
uzsver aktīvā seniore.
“Un te taču brauc no visām malām – gan no Liepājas, gan novada. Un man vēl vesela čupa ar rezervistiem!” viņa priecīgi saka.
Te ciemojušies ansambļi no Medzes, Priekules, Kalētiem, Karostas, Grobiņas, Nīcas, Rucavas, Lieģiem, Vērgales, dažādi Liepājas kolektīvi, tostarp no skolām un bērnudārziem.
“Šeit strādā ļoti silti, atsaucīgi cilvēki, un ar tādu attieksmi jābūt – ka visu dara ar sirdi!” viņa uzsver.
“Kolektīviem tā ir pieredze, uzstāšanās, atskaites koncerti, treniņš, bet cēla mērķa vārdā. Mūsu cilvēkiem pasākumi ir arī rehabilitācija. Jo cilvēkam ir jāiemācās citādāk dzīvot, te ir citādāka dzīve un varbūt tikpat pilnvērtīga,” uzsver S. Jonasa.
Viņa novērojusi, ka grūti uzsākt aktīvo dzīvi, bet pasākumi, kad ciemiņi atbraukuši koncertēt, ir labs veids, kā iemītniekus izkustināt no istabiņas.
“Rūrē” dzīvo vairāk nekā 150 ļaužu. Ap 50 iemītnieku ir aktīvie pasākumu un nodarbību apmeklētāji.
“Esam arī padomājuši, ko darīt ar tiem, kas ir gultās, kuri nevar atnākt. Ir doma, ka ar ciemiņiem iesim pa istabiņām. Pamēģinājām jau paliatīvajā nodaļā ar kanisterapijas suņiem – klienti bija sajūsmā! Eju arī ar rokdarbu nodarbībām istabiņās.
Gribas, lai viņu dzīve nav vienmuļa, lai nav tikai četras sienas.
Protams, ir cilvēki, kas atsakās, bet lielākā daļa prasa, kad būs nākamais pasākums un kas atkal būs ciemos. Viņi seko līdzi mūsu kalendāram, kas ir pie sienas,” stāsta “Rūres” speciāliste.
Atbalstīs dažādas sabiedrības grupas
Tipogrāfijas radošajā kvartālā aizvadīts pirmais no četriem labdarības akcijas “Dāvāsim siltumu” pasākumiem. Tas bija veltīts ukraiņu bērniem.
Kultūrvietas pārstāve Sniedze Ivuškāne stāsta: “Baudījām īpaši pagatavotu zupu ukraiņu gaumē, klausījāmies Ziemassvētku melodijas, kopā ar Tipogrāfijas radošā kvartāla rūķiem cepām piparkūkas un dekorējām tās ar glazūrām. Radošajās darbnīcās veidojām rotājumus, ar ko pēc tam izgreznojām mūsu kvartāla iekšpagalma egli.”
Pa visiem kopā zaļsvārce ietērpta krāšņā svētku rotā.
Turpinājumā ik svētdienu, kad Adventes vainagā aizdegsim pa svecītei, Tipogrāfijas radošajā kvartālā valdīs siltums un īpaša gaisotne.
Akcijas “Dāvāsim siltumu” mērķis ir radīt svētku prieku un īpašu sajūtu ikvienam.
8. decembrī saziedotie līdzekļi nonāks pie bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem.
“Uzsvaru liekam uz vecākiem, kuri 24/7 aprūpē savus bērnus un kuriem tas prasa lielu spēku, enerģiju un nereti slāpē dzīvesprieku. Mūsu aicinājums būtu šos vecākus iepriecināt, dāvājot viņiem iespēju apmeklēt kādu relaksējošu procedūru vai kultūras pasākumu vai vienkārši saposties kādā skaistumkopšanas salonā,” ieceri atklāj S. Ivuškāne.
15. decembrī uzmanība būs senioriem. Vientuļos plānots iepriecināt ar saldumu turziņām, tām klāt pievienojot siltas zeķes vai cimdus, garda ievārījuma vai kompota burciņu, kādas higiēnas lietas. Dāvaniņas tiks papildinātas ar katra labdarības akcijas dalībnieka pašrocīgi darinātām piparkūciņām.
Savukārt 22. decembris būs veltīts Liepājas dzīvnieku patversmes LKB “DZAG” iemītniekiem.
Visi akcijas ietvarā iegūtie naudas līdzekļi tiks ziedoti labdarības akcijas mērķim.
“Būsim priecīgi un pateicīgi par katra apmeklētāja klātbūtni, kas viesosies mūsu pagalmā, kā arī par ziedojumiem naudas izteiksmē vai iepriekš sarūpētām dāvaniņām,” pauž S. Ivuškāne, atgādinot, ka decembris ir laiks, kad varam dalīties priekā un siltumā ar tiem, kam tas visvairāk nepieciešams.
Ja kāds vēlas iesaistīties kā brīvprātīgais, kultūrvieta par palīdzīgām darba rokām tikai priecāsies.
Vēstulītēs lūdz pēc apģērba un velosipēda
Biedrība “Patvērums ģimenei” jau vairāku gadu garumā ir pa vidu starp tiem, kuri vēlas dāvāt prieku, un tiem, kuri to izsaiņos.
Pagājušajā gadā ar Ziemassvētku dāvanām iepriecināti 99 bērni. Šogad šis skaitlis tiks pārspēts, zina teikt biedrības pārstāve Santa Krilova.
Lielākā daļa bērnu vēlmju Ziemassvētkos jau ir nodotas labdariem. Tie ir sirsnīgi, mīlestību nesoši ļaudis, kuri dāvanu sarūpēšanā iesaistās ne pirmo gadu. Tās ir ģimenes ar kuplu radu, draugu pulku, un tiek iesaistīts katrs.
Vēstules ceļos pie Liepājas bērniem arī no citām Latvijas pilsētām un pat valstīm.
Rakstot vēstules, bērni ir rūpīgi piedomājuši pie savas izvēles – ir dāvanas, kuras noderēs rotaļām, brīvā laika pavadīšanai, bet ir tādas, kas būs kā palīglīdzeklis, lai ikdiena būtu ērtāka, piemēram, mācību procesam.
Tāpat netrūkst lūgumu nodrošināt apģērbu, velosipēdus, planšeti, portatīvos datorus, kosmētiku, lego konstruktorus, galda spēles, aprīkojumu un apģērbu sporta nodarbībām.
“Bērni no sociāli mazaizsargātās grupas nekādā ziņā nav citādāki – arī viņi vēlas to, kas ir vienaudžiem.
Vēstules esam saņēmuši arī no institūcijas, kur ikdienas aprūpē ir bērniņi ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Turp dosimies ar priekšnesumu un dāvanām padusē,” teic S. Krilova.
Tomēr ir vēl ir kāds ducis vēstuļu, kurām nav pieteicies labdaris. “Ja ir vēlme būt par prieka nesēju, bērnu sapņu piepildītāju, aicinām ar mums sazināties un iesaistīties,” mudina S. Krilova.
Sarūpētās dāvanas varēs nodot veikaliņā “MansPirkums”, Tirgoņu ielā 21, līdz 18. decembrim. Vēlāk tās ceļos uz “Patvērumu ģimenei”, lai Ziemassvētkiem veltītā pasākumā nonāktu bērnu rokās.
Kopā radām prieku
Gunta Jākobsone, Liepājas Sociālā dienesta pārstāve
Ziemassvētki ar gaišumu un labestību pamazām ienāk arī Liepājas Sociālā dienesta institūcijās, kur svētku gaisotne un rotājumi top lielākoties pašu rokām, radot svētku prieku arī trūcīgajiem un vientuļajiem liepājniekiem.
Lai gan šogad ir mazāka labdaru interese, cilvēki sociālajās dzīvojamās mājās un citās institūcijās ir pateicīgi katram, kurš šajā laikā viņus atceras un apciemo.
Ja iepriekšējos Ziemassvētkos īpaši dāsni un ar krāšņu svētku pasākumu tika iepriecināti Veco ļaužu dzīvojamās mājas seniori, tad
šogad pastāvīgie labdari paņēmuši “radošo pauzi”.
Toties labdarības akciju rīko Katoļu pamatskola, kurā vāc našķus, krustvārdu mīklu žurnālus, higiēnas preces.
Seniori priecājas par jebkuru ciemiņu, kurš ierodas ar kādu iepriecinājumu – saldumu paciņu vai koncertu.
Veco ļaužu mājas darbinieki paši šogad nolēmuši dāvāt prieku Liepājas slimnīcas bērnu nodaļas mazajiem pacientiem, iesaistoties labdarības akcijā “Drosmes kaste” un piepildot to ar mīļām rotaļlietām.
Sociālās palīdzības daļas darbinieces šogad vāc ziedojumus biedrības “Liberta” četrkājainajiem iemītniekiem.
Esam pateicīgi “Pegaza pagalmam”, kas jau otro gadu decembrī atbalsta Nakts patversmes klientus. Notiek radošās darbnīcas, un cilvēki aicināti ziedot dažādas higiēnas preces, kādu našķi un siltu apģērbu.
Nakts patversmes klientus svētkos atceras retais, bet viņi ir bijuši bezgala priecīgi arī par vienu piparkūku svētkos!
Dienas centra personām ar garīga rakstura traucējumiem specializētajās darbnīcās jaunieši visu novembri cītīgi strādāja, lai izpildītu Ziemassvētku dāvanu pasūtījumus.
Sociālajā dzīvojamā mājā Flotes ielā un tajā esošajā Pensionāru dienas centra rokdarbnieku pulciņā tapuši skaisti rotājumi. Mājā Viršu ielā 18. decembrī norisināsies svētku koncerts.
Pateicoties dažādu labdaru atbalstam, katru gadu tiek sarūpētas arī saldumu paciņas.
Katru gadu Ziemassvētkos O. Kalpaka 15. vidusskolas skolēni apciemo Sociālā dienesta Grupu dzīvokļu iedzīvotājus ar saziedotām dāvaniņām.
Īpaši Ziemassvētku rūķus ciemos gaida bērnu atbalsta centra “Dzintari” 28 bez vecāku gādības palikušie bērni.
Viņi ļoti priecātos par dažādām higiēnas precēm, plediņiem, dvieļiem, mīkstu spilvenu un kādu našķi svētkos, ko kāro katrs bērns.
Ja vēl kāds uzņēmums vai organizācija, vai arī individuāls labdaris svētkos vēlas iepriecināt sociālo māju un institūciju klientus, iespējams sazināties ar katras iestādes vadītāju.
Man gribas ticēt, ka, daloties siltumā un sirsnībā, varam gūt lielāku sirdsmieru, kļūt laimīgāki un kopā šo pasauli padarīt labāku.
Es domāju tā: Vai iesaistāties labdarībā?
Ilze Grospiņa – liepājniece:
– Teikšu, kā ir – diezgan reti. Esmu palīdzējusi, ziedojusi dzīvniekiem. Ticu, ka viņiem vajag palīdzēt. Tāpat kā gadījumos, ja ekstrēma nelaime – nodeg māja.
Par cilvēkiem, manuprāt, tomēr būtu jārūpējas valstij. Ja valstij nav, ko dot saviem cilvēkiem, kuriem tiešām vajag, tas nav pareizi.
Mirdza – pensionāre:
– Ļoti reti, jo pašai ir visai spiedīgi apstākļi. Esmu ziedojusi, zvanot uz kādu maksas numuru. Vispār jau ziedošanas akcijas ir vajadzīgas, it sevišķi slimiem bērniem ar retajām slimībām.
Zinu reālu šādu gadījumu. To bezpalīdzības sajūtu grūti izstāstīt… Tika vākti ziedojumi, bet tie nepalīdzēja. Varbūt ir bērni, kuriem savāktā nauda palīdz.
Ieva Dreimane-Sidare – strādā:
– Piedalos labdarības pasākumos, tajos dziedot. Sajūtas tādās reizēs ir vislabākās, jo zinu, ka varu sniegt prieku. Notiek tāds abpusējs process – došana un saņemšana. Bet vispirms ir jādod no sevis, no labas sirds.
Par ziedošanu dažādās akcijās manas domas tādas, ka gan jau tas ir vajadzīgs. Bet bez pārspīlējumiem, atrodot vidusceļu.
Anete Dogvillo – strādā veselības aprūpē:
– Esmu iesaistījusies, ziedojot bērniem, dzīvnieku patversmei un vēl citiem mērķiem. Iesaistos arī ar brīvprātīgo darbu dzīvnieku patversmē, izvedot pastaigās suņus.
Manuprāt, labdarība ir nepieciešama, jo ir došanas prieks un pretim saņemtais gandarījums. To gandarījumu, kuru var gūt, veicot brīvprātīgo darbu, nevar saņemt citur un nekādā citā veidā. Daudzi palīdz līdzcilvēkiem, paliekot anonīmi.
Daiga Jamonte – strādā muzejā:
– Iesaistos, jo ir patīkami darīt labu. Otram dotais – neatņemams. Iesaistos akcijās, kad jāpalīdz bērniem. Ja jau labdarības akcijas notiek, tad, visticamāk, bez tām nevar iztikt.
Cilvēki cits citam palīdz daudz vairāk, nekā reizēm spēj valsts. Tajā brīdī saprotam, cik mūsu līdzcilvēki ir forši un labestīgi, redzam, ka ziedošana dod rezultātus. Prieks, ka nedomājam tikai par sevi, bet arī tiem, kam tiešām grūti.