No nākamā gada pamatskolas un vidusskolas klasēs pakāpeniski sāks ieviest valdības apstiprināto jauno izglītības standartu. Tas paredz skolēnos attīstīt 21. gadsimtam svarīgās kompetences – lai viņi skolā iegūtās zināšanas un prasmes spētu veiksmīgi pielietot dažādās dzīves situācijās. Reforma it kā gatava. Taču Daugavpils 10. vidusskolas direktore, pieredzējusī latviešu valodas skolotāja Valija Salna saka, ka izglītības reformai vēl būtu jāgatavojas, to nevar sākt “tukšā vietā”.

“Ar teoriju nevar tikt cauri, vajag praktisku darbošanos,” uzskata pedagoģe. Viņa nedomā, ka skeptiskie skolotāji ir “kaut kādi dinozauri”: “Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina mūsu sistēmā. Esmu par visu jauno, kas padara procesus efektīvākus. Taču šobrīd mums tiek pasniegts pusgatavs produkts. Mācību līdzekļu nav, mums tikai sola, ka tie būs. Skolotājiem ir nepieciešama tālākizglītība, bet visiem, kas piesakās kursiem, atbild, ka esot liels pieprasījums un vietu vairs nav. Vienus kursus tikko pati pabeidzu, un tur bija viena plika teorija ar dažiem praktiskiem momentiem, kas aprobēti nelielās skoliņās, kuras piedalījās pilotprojektā “Skola 2030″.” V. Salna secinājusi, ka praktiķi skolotāji, kuriem tūlīt būs jāstrādā jaunajā sistēmā, ir neapskaužamā situācijā.

Vērtējot kompetenču izglītību pēc savas daudzgadīgās pieredzes, direktore atzīst, ka tagad skaistos, no angļu valodas iztulkotos vārdos nosauktais ir bijis zināms jau padomju laikos. “Rakstot obligāto stundas konspektu, bija jābūt skaidram, kāds ir stundas mērķis. Tagad tas ir nosaukts par sasniedzamo rezultātu. Obligātas bija arī starppriekšmetu saiknes, kuras tagad sauc par caurvijām. Mums vajadzēja arī parādīt saikni ar reālo dzīvi, tas ir, kārtējās prasmes, iemaņas un caurvijas. Šādi rodas iekšējā pretestība, kad nesaprotu, ko tad no manis grib, jo principā jau es visu mūžu tā esmu strādājusi,” viņa saka.

Direktore novērojusi, ka skolotājiem ir ļoti radoša pieeja un daudz ideju, taču tiem, kas viņus pašlaik māca, ir cita pieeja. “Tā, manuprāt, nemaz nav tik radoša. Viņi saka: “Tas, ko tu esi izdarījis, nemaz nav tik radoši.” Mūs baro ar solījumiem – “ar 2020. gadu sāksim, viss vēl būs”.” Lai skolotājs varētu pilnvērtīgi sākt strādāt, viņam ir jāizmēģina jaunie mācību līdzekļi. “Nevaru 2020. gada septembrī atnākt uz darbu, kur man iedod jaunu grāmatu,” saka V. Salna.

Kāds ir pieredzējušās pedagoģes ieteikums? “Manā praktiķa skatījumā vajag izdarīt tā, lai visiem skolotājiem uzreiz pietiktu kursu un iespēju praktizēties smagnējo teorētisko mācību vietā. Nevar teikt – sākam reformu, bet grāmatas un uzskates līdzekļi būs pēc tam. Cik daudz skolu ir apgādātas ar mācību līdzekļiem ķīmijā, fizikā? Daugavpilī ir Krievu vidusskola licejs, kam ir spēcīgs fonds, kurā vecāki bez ierunām maksā naudu, viņi var iegādāties visus super mikroskopus. Taču citām skolām neviens tādus smalkumus nepirks, manas skolas bērnu vecāki pārsvarā strādā Lokomotīvju remonta rūpnīcā.”

Problēma jauno izglītības standartu ieviešanā esot arī valsts pārbaudes darbi. “Rezultāti ir šausmīgi,” V. Salna komentē nesen saņemtos centralizēto eksāmenu sertifikātus. “Vai tas ir līdzeklis parādīt, ka mēs neprotam strādāt?! Tīšu prātu tāds saturs ir iedots?” Direktore bažījas par to, kā būs, kad vidusskolās ieviesīs gradācijas, profilētajam kursam būs jāapliecina vēl augstāks līmenis. “Latviešu valodas eksāmens izskatās pēc augstskolas eksāmena filoloģijā. Kāpēc vajag superlingvistiskas lietas, ja bērnam vienkārši jāiemācās pareizi rakstīt?” neizpratnē ir V. Salna.

Pedagoģe atzīst, ka mācīšanās būs pieprasīta un sekmīga tad, ja būs interesanti, tā esot veca patiesība: “Interesanti nevar uztaisīt, ja rezultātā vidusskolā prasa augstāko matemātiku. Uz ko mēs tiecamies, ir grūti saprast. Motivācija bērniem ir zema, jo rodas sajūta – dari, ko vari, bet vairāk par 40 procentiem eksāmenā nebūs. Tās ir tikai mācības, bet man taču gribas, lai viņš kā cilvēks no skolas izietu, lai tiek iedotas pamatvērtības.”

VIEDOKLIS

Vai skolēns no reģiona nolemts zaudēt konkurences cīņā uz augstskolas budžeta vietām?

Mazsalacas vidusskolas ķīmijas skolotāja Inga Avotiņa: Manuprāt, ja jaunietim ir doma, ka viņš vēlas iestāties augstskolā, tad viņš ļoti labi sagatavosies, arī mācoties reģionālajā skolā, kāda ir mūsējā. Tie, kuri ir gribējuši, vienmēr ir iestājušies, bet nevar noliegt – ja mūs salīdzina ar ģimnāzijām, vienalga ar Valmieras vai Rīgas, tad centralizēto eksāmenu rezultāti var būt zemāki.

Mācības ģimnāzijā izvēlas mērķtiecīgi skolēni, un attiecīgi ar viņiem tiek strādāts. Nereti jaunieši, kas paliek reģionālajās skolās, nav izlēmuši, ko darīt tālāk. Dažkārt šie bērni pat līdz 12. klases vidum nezina, ko īsti dzīvē darīs un vai stāsies augstskolā. Jaunietis izmanto tos trīs gadus, gaidīdams providenci vai gara gaismu, kas viņam pēkšņi parādīs, kur ir viņa vieta dzīvē. Tāpēc, ja mēs noliekam blakus centralizētā eksāmena rezultātus, nereti iznāk, ka reģioni uzrāda varbūt zemāku līmeni.

To vairāk ietekmē skolēnu motivācija. Pirms pāris gadiem mūsu Mazsalacas jaunieši uzrādīja ļoti augstus rezultātus, kas konkurēja ar ģimnāzijas skolēniem, pat apsteidza. Skolēni bija ļoti motivēti mācīties. Vienkārši bija tādi jaunieši, kas skaidri zināja, ko viņi šajā dzīvē grib. Arī ģimnāzijas skolotāji strādā ar motivētākiem skolēniem, būtībā viņi strādā ar izlasi. Otra lieta, kam ir būtiska loma, ko nevar noliegt, ir ģimene. Nereti tieši vecāki ir tie, kas mudina bērnu doties uz ģimnāziju, līdz ar to viņi ir arī tie, kas pamatskolas laikā vairāk sekojuši līdzi bērna sekmēm.

Iespēju ziņā vidusskolēns Mazsalacā nav sliktāk aprīkots kā vidusskolēns Rīgā. Koks ar diviem galiem. Ģimnāzijās ir specializētās klases, kur skolēni padziļināti apgūst noteikto programmu. Mazsalacas vidusskolā ir vispārējā izglītības programma. Tajā pašā laikā skolēniem no mūsu reģionālajām skolām olimpiādēs rezultāti ir pietiekami augsti. Arī gatavojoties eksāmenam, Mazsalacā, visticamāk, tiek strādāts ar vienu bērnu vai pāris bērniem, un skolotājam ir iespēja katru bērnu “iztaustīt”. Klasē skolēns ģimnāzijā atbildēs katru 15. jautājumu, reģiona skolā viņi atbildēs katru otro. Es kā skolotāja labāk pamanu, kas man viņam jāskaidro vairāk.

Ja ir vēlme gatavoties eksāmeniem, es domāju, ka tas, ko iegūst specializētajās klasēs ar šo padziļināto programmu, to reģionāli viņi iegūst šajā kontaktā ar skolotāju. Tas izriet arī no jauniešu personības, no viņu mērķtiecības, uzņēmības, darbaspējām.

Es nedomāju, ka reģionālo skolu bērniem ir sliktākas iespējas iestāties augstskolā. Pa gadiem reģionālajās skolās ir ļoti lielas svārstības, viens izlaidums var uzrādīt ļoti augstus centralizētā eksāmena rezultātus, tuvu valsts “spicei”, un daudzi absolventi iekļūst augstskolu budžeta grupās, bet nākamais gads var būt zem vidējā. Neviens pat nemēģina sniegt dokumentus augstskolā, aiziet uz koledžām. Tā ir reģiona specifika.

Es gribētu palikt pie tā, ka būtiska ir skolēna personība, jo iespējas skolēnam nav mazāk. Mazajās skolās pieeja skolēnam ir individuāla, pielāgotāka, notiek diferencētāks mācību process. Skolotājam ir vieglāk “uzķert” to, kas ir vajadzīgs konkrētajam bērnam. Nereti ir arī tā, ka, redzot skolēnus no vienas valsts ģimnāzijas vairākām klasēm, domā – visi šie gāja vienā skolā?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par pielikuma saturu atbild SIA ”Kurzemes Vārds” un pārējās reģionālās izdevniecības, kas iesaistījušās projektā kā partneri.

#SIF_MAF2019.