Šobrīd Eiropas Parlamenta (EP) dienaskārtībā viens no svarīgākajiem punktiem ir alternatīvās enerģijas ieguve un ražošana ne vien valstiskos mērogos un tautsaimniecībā svarīgās jomās, bet arī vienas mājsaimniecības patēriņa līmenī. Pirmās aktivitātes drosmīgākie jau uzsākuši pirms gadiem, citi uzsāks drīzumā, izmantojot valsts atbalstu.

Nedrīkst ciest iedzīvotāji

”Eiropas zaļais kurss ir virzība uz pakāpenisku klimata pārmaiņu mazināšanu, tai pašā laikā mainot veidu kā saimniekojam, kā attiecamies pret lietām un dabas resursiem, lai nonāktu pie videi draudzīgāka dzīvesveida, ražošanas un patēriņa,” atgādina Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Inese Vaidere.

”Jā, jautājums par atjaunojamās enerģijas attīstību un ieviešanu atrodas karstā parlamenta dienaskārtības punktā,” atzīst Ekonomikas un monetārās komitejas loceklis un tagad EP viceprezidents Roberts Zīle.

”Šobrīd strādājam pie virknes likumprojektu, lai Eiropas zaļā kursa ieceres kļūtu par realitāti. Šobrīd Vides komitejā, kas ir vadošā zaļā kursa ieviešanā un kurā strādāju arī es, noris aktīvs darbs pie izmaiņām atjaunojamās enerģijas direktīvā, pie emisiju samazinājuma autotransportā, aviopārvadājumos, kuģu pārvadājumos, zemes izmantošanā, kā arī energoefektivitātes uzlabošanas ēkām,” uzskaita I. Vaidere.

”Kad pieauga elektrības, gāzes cenas, arī apkure, cilvēki tik ļoti nesekoja līdzi šim jautājumam, tagad tam sāk pievērst uzmanību, cilvēki interesējas par iespējām ko darīt lietas labā,” norāda R. Zīle.

Zaļais kurss paredz, ka līdz 2030. gadam jāsamazina siltumgāzu izmešus salīdzinājumā ar 1990. gadu vismaz par 50 līdz 55%. Tas nozīmē būtiskas kursa ieviešanas tempa izmaiņas vairākos sektoros, sākot ar Latvijā tradicionālajam nozarēm mežsaimniecību un lauksaimniecību,” piebilst R. Zīle.

Vienlaicīgi zaļais kurss paredz arī mazināt enerģijas patēriņu, norāda I. Vaidere. ”Ņemot vērā, ka ēkas patērē 40% enerģijas, Eiropas Parlaments šobrīd strādā pie augstākiem energoefektivitātes standartiem jaunām ēkām, kā arī esošo ēku siltināšanas veicināšanas. Man uzticēts būt par Eiropas Renovāciju vēstnieci Latvijā, un jau daudzas reizes esmu uzsvērusi vajadzību lielāku atbalstu novirzīt ēku atjaunošanai. Renovācijas palīdzēs sasniegt klimata mērķus, bet arī sniegs reālu ieguvumu cilvēkiem un radīs iespējas vietējiem uzņēmējiem,” pauž deputāte.

”Kas ir ne mazāk būtiski – strādājam pie atbalsta pasākumiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai pāreja uz zemu emisiju saimniekošanu neradītu papildu slogu cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem, it īpaši lauku teritorijās, uzskaita I. Vaidere.

Dedzināt to, kas neder citur

”Uzskatu, ka zaļais kurss jāievieš pakāpeniski, lai pielāgoties paspēj mūsu uzņēmēji un neciestu Latvijas cilvēku, it īpaši trūcīgāko, dzīves līmenis. Transporta nozarē noteikti nepieciešams emisiju samazinājums, bet tādi risinājumi kā elektroauto ir dārgi un tehnoloģiski vēl attīstības sākumposmā. Tādēļ jāskatās, ko varam darīt uzreiz, lai mazinātu transporta radīto piesārņojumu, īpaši pilsētās. Bažas rada arī plānotās pārmaiņas zemes izmantošanā, mežu un purvu izstrādē. Nenoliedzami, šie ir galvenie dabas vides elementi, kas piesaista CO2 izmešus un ir jāmeklē veidi, kā arī te emisijas mazināt. Tomēr nedrīkstam apdraudēt tādas Latvijai tradicionālas nozares kā lauksaimniecība, kūdras ieguve un mežistrāde. Tādēļ šobrīd, piemēram, EP nopietni aizstāvu Latvijas tiesības turpināt iegūt kūdru lietošanai dārzniecībā,” viņa stāsta.

Latvijas gadījumā ļoti nozīmīgs resurss ir arī koksne, piebilst I. Vaidere. ”Kamēr dabasgāzes cena gada laikā ir pieaugusi ļoti strauji, galvenokārt Krievijas tīšas tirgus manipulācijas rezultātā, koksnes kurināmajam tas noticis salīdzinoši krietni mazāk. Tātad ražot enerģiju no videi draudzīgas koksnes biomasas nav tikai ”zaļi”, tas ir arī ekonomiski izdevīgi.

Turklāt tādā veidā mēs mazinām atkarību no Krievijas gāzes un stiprinām savu drošību. Tieši šo iemeslu vadīta, Vides komitejā aizstāvu Latvijas tiesības turpināt koksnes izmantošanu enerģētikā,” uzsver deputāte.

Koksnes kurināšana – tas ir nosacīti atjaunojams resurss. Tām pašvaldībām, kurām ir šķeldas kurināšana kādu laiku, ir vinnētāji. Taču arī koksnes pārdevēji grib augstāku cenu, piebilst R. Zīle. ”Taču, par nākotni runājot, par meža atkritumiem, ko līdz šim vienkārši izkurina, sasmalcina vai granulē, vēlas ieviest nodokli, lai stimulētu nevis dedzināšanu, bet veicinātu, piemēram, presētu mēbeļu izgatavošanu. Tas nozīmētu, ka varētu dedzināt tikai pašu sliktāko koksni,” viņš skaidro.

I.Vaidere skaidro, ka tieši fosilās enerģijas ražošana un izmantošana Eiropas Savienībā rada vairāk nekā 75% siltumnīcefekta gāzu emisiju un atstāj ļoti negatīvu ietekmi uz cilvēku veselību. ”Tādēļ Eiropas zaļajā kursā par prioritātēm nosprausta lielāka atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana, kā arī ēku energoefektivitātes pasākumi.”

Atjaunojamie enerģijas avoti jau šobrīd sastāda ievērojamu daļu jeb 41% no Latvijā patērētās enerģijas. ”Apņemšanās līdz 2030. gadam šo mērķi Latvijā paaugstināt līdz 50% prasīs atbalstu saules un vēja enerģijai, jo šobrīd gan saules, gan vēja elektroenerģijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju esam pēdējā vietā Eiropas Savienībā,” viņa norāda.

Attīstīt ar saprātu

Taču, lai šos enerģijas veidus sāktu iegūt, nepieciešamas vērienīgas investīcijas. ”Tādēļ uzskatu, ka jāsniedz krietni lielāks gan valsts, gan Eiropas fondu atbalsts saules paneļu uzstādīšanai uz ēkām. Arī likumā ”Par Sociālā klimata fonda izveidi” esam paredzējuši, ka mājsaimniecības varēs saņemt atbalstu, lai pārietu uz videi draudzīgākiem enerģijas veidiem, tai skaitā – uzstādīt saules paneļus, lai mazinātu ģimenes budžeta tēriņus par enerģiju,” vienu no iespējām uzskaita I. Vaidere.

”Arī energoresursu cenu lēciens, ko piedzīvojam pēdējos mēnešos, ir uzskatāmi parādījis, ka Eiropas un arī Latvijas nākotnei jābūt saistītai ar vēl lielāku vietējo energoresursu izmantošanu,” viņa norāda.

Kā pie mums attīstījušies atjaunojamie resursi, kādi soļi sperti, kā veicies citām Eiropas valstīm? ”Katrai valstij ir savs energoportfelis – cik atjaunojamie resursi, cik fosilie un cik atomenerģija, ja tāda ir. Latvija no šāda skatupunkta ir trešā zaļākā valsts Eiropā aiz Somijas un Zviedrijas. Cita lieta – to portfeli veido lielās hidroelektrostacijas uz Daugavas, kas būvētas līdz 1990. gadam,” norāda EP deputāts.

Taču šo vairāk nekā 30 gadu laikā mūsu valstī veikts gana liels ieguldījums veikts – ir vēja enerģija, mazās HES, biomasa un šķelda, ko izmanto gan apkurei un elektrības ražošanai.

Francijā 70% enerģijas veido atomstacijas, taču Itālija ir ļoti atkarīga no gāzes, slēgtas atomelektrostacijas, līdz ar to tā ir ļoti ievainojama resursu cenu pieaugumā, dažādu valstu situācijas salīdzina R. Zīle.

”Uzskatu, ka atjaunojamā enerģija ir jāattīsta ar saprātu,” pauž R. Zīle. Viņš norāda, ka svarīgākais elektroenerģijas nodrošinājumā pašiem sev ir kļūt neatkarīgiem no citiem gan valstiskā mērogā, gan individuālā līmenī.

”Redzot pēc ietekmes uz vidi novērtējumu daudzumu, tas ir pirmais solis uz vēja enerģijas parku attīstību. Līdz 2030. gadam ir plānots uzstādīt līdz 800 megavatjaudām, tagad ir ap 70. Taču gribu vērst uzmanību, ka vēja parkus vēlas attīstīt ārvalstu investori vai latviešu uzņēmumi, kas tiem strādā. Otrkārt, ir valstis, kas ražo nepieciešamo vēja parkiem. Ko tas nozīmē? Cita valsts gūst tādējādi dubultu ieguvumu – nauda no mūsu valstī saražotās enerģijas resursiem un pasūtījuma vēja parku izveidei aizplūst uz citām valstīm,” skaidro R. Zīle.

Viņš vienlaikus norāda, ka šajā jomā cieši būtu jāskatās, vai un kādas darba iespējas var nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem un jomas ekspertiem, kā arī kādas ir līdzdarbības iespējas uzņēmumu kapitālā valsts un pašvaldību pārstāvjiem. ”Ja paliek nauda Latvijai, tas ir cits stāsts, tad šai aktivitātei ir pievienotā vērtība – nauda tiek mūsu valsts budžetā. Es, piemēram, vēlētos, lai vēja parkus uzstādītu Latvijas uzņēmumi, piemēram, Latvenergo.”

R. Zīle norāda, ka ar saules enerģiju tomēr ir mazliet citādāka pieeja. ”Vienai saimniecībai vēja ģeneratorus neuzbūvēs, bet saules paneļus vienai mājsaimniecībai pašpatēriņam var,” viņš salīdzina. ”Cik nu mums tā saule dota,” viņš piebilst.

”Ņemot vērā, ka Eiropas Komisija piedāvājusi kodolenerģiju klasificēt kā videi draudzīgu enerģijas veidu, domāju, ka, sadarbojoties Baltijas valstīm, Latvijai būtu nopietni jāapsver viena vai cita veida atomenerģijas projekts. Izmantojot modernākās tehnoloģijas, tas varētu būt stabils enerģijas avots,” uzskata I. Vaidere.

Tam piekrīt arī R. Zīle. ”Nevajadzētu kautrēties latviešiem un apdomāties kopā ar lietuviešiem vai igauņiem – jauna parauga stacijas. Tas nebūs ātrs risinājums, bet valstīs, kurās tās ir, tās darbojas veiksmīgi. Gadījumā, ja citas atjaunojamās enerģijas nedod vēlamo efektu, ir jābūt variantam, ko var ieslēgt, lai ir kas aizvieto un ir papildus jaudas,” viņš saka.

Atbalsts jau ir paredzēts

Viens no būtiskiem soļiem atjaunojamās enerģijas plašākā attīstībā un ievešanā mūsu valstī sperts šī gada februārī. Valdība ir vienojusies par plašu atbalsta paketi iedzīvotājiem un uzņēmumiem pieaugušo energoresursu cenu samazināšanai un to kompensēšanai.

Viens no risinājumiem ir daudz plašāka atjaunojamo energoresursu iekārtu izmantošana enerģijas ražošanai pašpatēŗiņa nodrošināšanai mājsaimniecībās. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu un nolikumu konkursam ”Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana mājsaimniecībās – atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai”.

VARAM izstrādātā atbalsta programma  paredz atbalsta sniegšanu fosilā kurināmā jeb dabasgāzes iekārtu nomaiņai pret jaunām atjaunojamos energoresursus izmantojošām iekārtām, kā biomasas granulu katli, siltumsūkņi, saules kolektori vai pieslēgšanos centralizētai siltumapgādes sistēmai, kā arī elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem (saules paneļi, vēja ģeneratori) mājsaimniecības pašpatēriņa vajadzībām.

Atbalstu sniegs  dzīvojamo māju, tas ir viena dzīvokļa māju, dārza māju, individuālu dzīvojamo māju un vasarnīcu, divu dzīvokļu māju, kā arī dvīņu, rindu un atsevišķu divu dzīvokļu māju iedzīvotājiem. Atbalsta programmā pieejamais kopējais finansējums ir 20 000 000 eiro, vienam projektam maksimālais atbalsts būs līdz 20 000 eiro. Projektu pieteikumus vērtēs Latvijas Vides investīciju fonds.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.