Paneļdiskusiju par mācīšanās pasauli ar MI vadīja “Future of Life Institute” Eiropas Savienības politikas un pētniecības vadītājs Risto Ūks, kurš norādīja, ka MI radītās pārmaiņas izglītībā ir neizbēgamas un valstīm jāīsteno principiālas, sabiedrības interesēm pakārtotas inovācijas.

Viņš uzsvēra, ka inovācijām jābūt vērtīborientētām un nedrīkst aizstāt tās ar “nejaušu ekonomisko aktivitāti”.

Diskusijā piedalījās Arizonas Štata universitātes Dizaina institūta digitālo inovāciju direktors Deils Džonsons, Helsinku Universitātes profesors un Somijas MI izglītības programmas vadītājs Tēmu Ross, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Tālis Juhna, kā arī Latvijas Nacionālā MI centra direktore Natālija Čerņecka.

Ross atgādināja, ka “MI nav tikai ģeneratīvais MI”, brīdinot par risku, ka interešu dēļ iestādes var atstāt novārtā citus datu zinātnes un analītikas virzienus, kas sniedz ilgtermiņa vērtību.

Tas rada “iespēju izmaksas” – prasmīgas IT komandas tiek novērstas no būtiskiem projektiem, jo tām tiek uzspiests pārsteidzīgi ieviest ģeneratīvos risinājumus. Vienlaikus Ross uzsvēra, ka daudzviet izglītības inovācijas jau notiek un sistēma nav radikāli jājauc, bet jāattīsta pārdomāti un stratēģiski.

Džonsons atzina, ka MI ir “eksistenciāls drauds izglītībai tādai, kādu mēs to pazīstam”, ja augstskolas nerīkosies proaktīvi. Viņš uzsvēra, ka pirmā frontes līnija esot zināšanu vērtēšana – vairs nav iespējams uzticēties, ka students darbu sarakstījis pats.

Džonsons norādīja, ka izglītības sistēmai jāmaina pieeja, pārejot no zināšanu pasīvas nodošanas uz zināšanu pielietošanu, kritisko domāšanu un problemātisko mācīšanos. Viņš uzsvēra, ka pasniedzējiem būs jāpieņem jauna profesionālā identitāte un jauna loma mācību procesā.

Latvijas MI centra direktore akcentēja, ka MI var kļūt par “katalizatoru” izglītības modeļa pārveidei, nevis par draudu. Industriālajai ērai raksturīgais vienotais mācīšanas modelis jau ilgi ir krīzē, un MI varētu būt “pēdējais piliens”, kas paātrinās pāreju uz prasmju, projektu un sadarbībā balstītu mācīšanos.

Vienlaikus būtiska ir pedagoģiskās inovācijas, proti, studentiem jāspēj pamatot, kā un kāpēc MI izmantots.

RTU rektors norādīja, ka universitātēs jau notiek mācību modeļu maiņa – tiek izmantota problēmbalstīta pieeja, adaptīvā mācīšanās un dizindoma metodika.

MI var kalpot gan studentiem, gan akadēmiskajam personālam, piemēram, lekciju sagatavošanai, eksāmenu veidošanai un individualizētam mācību procesam. Viņš uzsvēra, ka arī mazās valstis spēj radīt savus rīkus un veidot tos sadarbībā ar skolotājiem.

Paneļdiskusijas noslēgumā eksperti diskutēja par studentu sagatavošanu darba tirgum MI laikmetā. Ross skaidroja, ka programmēšana ir tikai neliela daļa no datorzinātnes, bet būtiskākais ir spēja formulēt problēmas, izprast cilvēku vajadzības un domāt radoši.

Džonsons tam piekrita, norādot, ka nākotnē vispieprasītākās būs “domāšanas ieradumu” prasmes – strukturēta problēmu risināšana, analītika un spēja radīt risinājumus neatkarīgi no studiju jomas.

Eksperti secināja, ka MI laikmets prasa izglītības sistēmai pārdomātu, bet drosmīgu transformāciju, saglabājot kritisko domāšanu, pedagogu profesionalitāti un sabiedrisko labumu kā centrālo mērķi.