Premjers, vērtējot viņam adresēto kritiku par vadības stilu, pauda, ka katrā kritikā cenšas sadzirdēt saprātīgo, taču reizēm viņu jo īpaši kritizē tie, kuriem pašiem nav nekādas vadīšanas pieredzes. Kariņš apgalvo, ka viņam ir skaidrs mērķis, uz kuru kopīgi jāvirzās valdībai. Šis mērķis ir ekonomikas transformācija.

“Mūsu atpalicība no kaimiņiem ir dziļi strukturāla, un tā ir sakņota kļūdainajā politikā, ko iepriekšējās valdības virzīja vairāku desmitu gadu garumā – lētā tranzītpolitika, no kā sabiedrībai nav nekāda liela labuma,” uzskata premjers.

Viņaprāt, “vecā politika” atstājusi “arī no privatizācijas laikiem pāri palikušās paģiras, kur galvenais ir sagrābt kādu pusmonopola stāvokli un slaukt tautu”. Kariņš pārliecināts, ka tā turpināt nedrīkst, jo minēto iemeslu dēļ Latvijas ekonomika nav pietiekami spēcīga. Latvijai būtu jāpievelk tādas investīcijas, kas ir vērstas uz ražošanu un eksportu.

Kariņš nav apmierināts ar to, ka ne visi valdības pārstāvji strādā pietiekami enerģiski. Četros gados viņš ir sapratis “frustrējošu” atziņu – premjera amats dod lielu varu, taču vienlaikus valdības vadītājs ir tikai viens no ļoti daudziem, turklāt bieži jāsaskaras ar pretdarbību un reizēm kāds negrib kaut ko darīt.

“Es prasu darīt, bet kurš gan grib darīt, ja var nedarīt?  Es esmu tāds kā karsējs, kurš saka, uz ko mums kopā jāiet. Es prasu rezultātu no ministrijām, un, ja es to nedarīšu, tad kurš to darīs? Un, ja ministrs negrib strādāt, tad kāpēc viņš vispār ir? Ja kāds sūdzas, ka no viņiem prasu atbildību, tad viņiem vienkārši vai nu godprātīgi jāizpilda savs darbs, vai jāaiziet prom, dodot vietu kādam citam,” sacīja Kariņš.

Ministru prezidents uzsvēra, ka viņš cenšas īstenot tādu ekonomikas transformāciju, kas būtu saprotama ne vien politiķiem, bet arī plašākai sabiedrībai.