Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko visas nakts garumā latvieši pavada ar jautrām dziesmām un dejām.

Lai arī vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā un nakts ir visīsākā, jau aizvadīti, Jāņu naktī daudzi piekopj sentēvu tradīcijas.

Jāņos tiek aplīgoti lauki, lai tajos neaug nezāles, godā tiek celti Jāņi, aplīgoti kaimiņi, ja viņiem kādi darbi nav padarīti.

Kad sanāk jāņabērni, saimnieku pienākums ir tos pacienāt ar sieru un alu.

Tumsai iestājoties, augstākajos pakalnos tiek kurti Jāņu ugunskuri un celta uguns kārts galā, lai tālāk sniegtos tās gaisma. Senie latvieši ticēja, ka, saulgriežu ugunij pieskāries, cilvēks iemanto veselību visam gadam.

Ticējumi vēsta, ka Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību.

Ja kāds bijis slims, to nesuši pie jāņuguns, lai arī to apspīdētu dzīvinošās liesmas. Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc Jāņu naktī cilvēki lēca pāri ugunskuriem.

Saskaņā ar svētku tradīcijām Jāņu vakarā govis jāappušķo ar jāņuzālēm, lai viņas zina, ka cilvēks tās neaizmirst. Senie latvieši uzskatīja, ka pirms Jāņiem nevajag dot govij ar izkapti pļautu zāli, lai govis nenorauj pienu.

Jāņu naktī zirgus nelaida pieguļā, lai tos nesaplosa vilki un ļauni skauģi neuzsūta slimības un citas nelaimes.

Lai izvairītos no ļaunuma, mājas tika izpušķotas ar pīlādžu zariem, dadžiem vai usnēm. Zem gultas vajadzēja novietot papardes zarus, bet uz Jāņu galda būtu jābūt liepu vai ozolu zaram, kā arī apaļam Jāņusieram, pīrāgiem un alum.

Jāņu naktī līgotāji cenšas sagaidīt saullēktu.