Šizofašisms. Kas tas ir?

Kādam varbūt šķitīs, ka es lietoju pārāk spēcīgas un patosa pilnas frāzes, kādas drīzāk iederas izrunāt un izkliegt pašreizējiem Kremļa propagandistiem Ukrainas un visas pārējās civilizētās pasaules virzienā, jo kāds domā, ka “ne viss ir tik viennozīmīgi”… Lai kāds domā vesels!

Bet es piekritīšu ASV profesoram Timotijam Snaideram, atzītam Austrumeiropas pētniekam, kas sarakstījis grāmatas par fašismu, totalitārismu un Eiropas vēsturi.

Viņš jau šā gada maijā laikrakstā “The New York Times” nepārprotami pateica: “Krievija ir fašistiska”. Un, protams, tam visam pievienoti pārliecinoši argumenti, savelkot paralēles ar vēsturi, arī salīdzinot Hitlera un Putina retoriku un iebrukumu attaisnojošos elementus.

Ik pa laikam es nevaru vien nobrīnīties par to, ka Krievijas propagandas galvas visu laiku pārmet civilizētajai pasaulei to, ko dara paši.

Gluži kā sēžot pretī spogulim. Pārmet noziegumus, ko patiesībā pastrādā paši. Princips – ja melo, tad kārtīgi – ir Trešā reiha propagandas ministra Gebelsa stilā.

Vēlreiz šajā sakarā gribu pieminēt Snaideru un vēl vienu viņa lietoto terminu – šizofašisms. Tā viņš nosauca politiku, kad citus dēvē par fašistiem, pašam esot fašistam.

Un te redzama aktuālākā pretruna, runājot par nograuto monumentu Rīgā – pieminekļu ansambli, kas slavināja padomju armijas uzvaru pār fašismu.

Šobrīd Krievijas prezidents Vladimirs Putins, PSRS atjaunošanas un imperiālistisku jūtu kārībā, iebrucis Ukrainā, maskējoties aiz izdomātas mistikas – šīs valsts denacifikācijas. Tātad sanāk, ka Uzvaras parka monuments simbolizē un slavina Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tā bija šī nogāztā padomekļa jeb okupekļa jaunā, reakcionārā nozīme.

Sabiedrība. Ko tā gūs?

Iemeslu monumenta likvidēšanai netrūka jau agrāk, neiedziļināsimies taču visiem zināmos vēstures faktos (par kuriem Putina režīmam ir “alternatīvs viedoklis”), bet pēc Krievijas sāktā kara pret Ukrainu vispār nevar būt nekādu šaubu – tas bija jāaizslauka.

Lai Latvijai nedraudzīgajiem cilvēkiem pazūd kaut arī viena, toties plaša un ērta vieta, kur sapulcēties un, dziedot kara dziesmas, dižoties ar krievu pasauli, kura iznīcinās ikvienu, kas nepiekrīt tai pakļauties.

Visi, kas to vēlas, pieminēt kritušos var kapos, bet dzert šņabi 9. maijā – savā virtuvē.

Atgādināšu, ka nebija tā, ka tāpat vien atbrauca viens čalis ar diviem ekskavatoriem un kaut ko nogāza… 16. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, kas nosaka, ka totalitāros režīmus slavinoši objekti būs jādemontē līdz 15. novembrim. Tas ir Latvijas suverēnās valsts iedzīvotāju demokrātiskā ceļā ievēlētu deputātu pieņemts akts.

Pieminekļa nojaukšanas un saglabāšanas frontes steidza komentēt sabiedrisko ieguvumu/zaudējumu no monumenta likvidēšanas.

Interesanti, ka likvidēšanas atbalstītāji teic, ka tas saliedēs sabiedrību, bet saglabāšanas – ka tieši tas saliedēšot. Nelāgi, ka šie notikumi sakrīt ar priekšvēlēšanu periodu tuvu finiša taisnei. Tāpēc politiķu paziņojumi jāsijā caur izpatikšanas prizmu.

Uzskatu, ka īstermiņā pieminekļu aizvākšana ne saliedē sabiedrību, ne šķeļ. Taču ilgtermiņa ieguvumi ir divi: pirmkārt, Latvijas patriotiem tas nekritīs uz nerviem, bet Putina atbalstītājus nevedīs kārdināšanā, kropļojot izpratni par vēsturi, otrkārt, parādīsies jauni, sakārtoti vides objekti, laukumi, kuriem nebūs sasaistes ar propagandu. Tātad – ilgtermiņā okupekļu likvidēšana sabiedrību saliedēs.

Kāpēc uz Krieviju braukt nav gudri?

Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange vakar televīzijā izteicās, ka katram padomju pieminekļa Uzvaras parkā nojaukšanā iesaistītajam būtu jāsaprot, ka kādu laiku uz austrumiem braukt nebūtu gudri. Protams, konteksts ir Krievijā ierosinātā krimināllieta pret “ļaunajiem pastrādātājiem”.

Es gan gribētu papildināt, ka uz Krieviju braukt nebūtu gudri nevienam Latvijas iedzīvotājam, kurš apzinās, ka ikviens austrumu kaimiņam “nedraudzīgas valsts” iedzīvotājs var tikt aizturēts un ieslodzīts tikai Putina režīmam vien saprotamu iemeslu dēļ.

Tas ir tāpat kā riskēt nejauši ieņirgt pie Ziemeļkorejas bijušo diktatoru Kima Irsena un Kima Čenira iebalzamētajiem tēliem mauzolejā brīdī, kad tev ir padevīgi jāpaklanās teju līdz zemei…

Latvijā būtu jāatbrīvojas no visa, kas mūsu valsts nīdējiem atgādina par “lieliskajiem” padomju gadiem un Putina fašistisko propagandu – krievu tautas pārākumu pār nevērtajām mazajām tautām, kuras nav pelnījušas savu valsti.

Starp citu, rīt – 31. augustā – aprit tieši 28 gadi kopš vēl viena zīmīga datuma augusta mēneša ļoti bagātīgajā vēsturiskajā hronikā. 1994. gada 31. augustā Krievijas Federācijas armijas pēdējais virsnieks bija spiests atstāt Latvijas teritoriju. Šī ir īsta mūsu uzvaras diena – tā uzskata Latvijas Okupācijas izpētes biedrība.

Lai šī vēsturiskā gadskārta aizvien turpinātos, piedzīvojot 30., 50. un simto jubileju, sabiedrībai ir jāapzinās, ka mūsu valsts, valoda, brīvība nav kādā senā skurstenī ierakstīta, pašsaprotama lieta.

Lai izprastu nākotni, ir jāzina vēsture. Un tieši šajā laikā vēsture atkal sāk atkārtoties. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir īsa atmiņa. Un no šī netikuma būtu ļoti vēlams atbrīvoties.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Rīgā nogāž monumentu, ap kuru gadiem pulcējās valstij naidīgi spēki.

Neskaidrība par gāzes krājumiem un norēķiniem ar “Latvijas gāzi”.

KNAB veic kratīšanas un aiztur vairākas personas.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

No Nacionālās apvienības ievēlētā Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde pievienojas “Jaunajai Vienotībai”.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Ukraina neatkarības dienu svin kara ēnā.

Pakistānā plūdos tūkstotis bojāgājušo, Eiropā sausums.

Plašas diskusijas Eiropā par vīzu režīmu Krievijas pilsoņiem.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis salīdzinājis Krieviju ar “Titāniku”, kas neizbēgami nogrims.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.