To, ka 14. Saeimas vēlēšanās uzvarēs “Jaunā vienotība”, vēl gada sākumā diez vai uzdrīkstējās prognozēt pat paši lielākie premjera partijas optimisti. Tomēr pasaule pēc 24. februāra vairs nav tāda, kāda tā bija, un Krievijas iebrukums Ukrainā diezgan būtiski pamainīja arī spēku sadalījumu Latvijas politiskajā arēnā.

Diez vai būtu pieticis ar Krišjāņa Kariņa četru gadu samiernieciski pragmatisku premjerēšanu un puslīdz ciešamu kovidkrīzes pārvarēšanu, lai “Jaunā vienotība” gūtu šādus panākumus. Bet pandēmija un karš ir divas dažādas lietas, un jaunajos apstākļos premjera partijai bija izdevība sevi parādīt kā stabilu spēku, uz kuru paļauties šāda mēroga krīzē, tādēļ likumsakarīgi, ka arī jauno valdību vispirms mēģinās sastādīt tieši Kariņš.

Pie lielajiem zaudētājiem jāmin partija “Saskaņa”, kuras pieticīgajiem rezultātiem iemesli būtībā ir tie paši – vispirms jau karš Ukrainā. Radikālākie šīs partijas vēlētāji meklēja alternatīvu un daļa izvēlējās balsot par partiju “Stabilitātei!”.

Aptaujas pirms vēlēšanām arī rādīja, ka krievvalodīgo vēlētāju vidū visai populāra bija Zaļo un zemnieku savienība ar tās falšo izkārtni Aivaru Lembergu, kuram valdību vadīt nebūs lemts nekad.

Daļa krievvalodīgo vēlētāju izvēlējusies balsot par partiju “Latvija pirmajā vietā”, laikam jau Aināra Šlesera un Viļa Krištopana retorikā saklausot sev ko tuvu un piemērotu.

Tikmēr “Saskaņa”, pazaudējusi savu agrāko identitāti, vietā neko rast nespēja, lieku reizi apliecinot, ka tās nosaukumā piekabinātais jēdziens “sociāldemokrātiska partija” ir tukša skaņa un tās vēlētājam nenozīmē neko.

Uz 5% robežas nogrīļojās apvienība “Attīstībai/Par!”, kura droši dēvējama par sev kājās šaušanas augstākā līmeņa meistariem. Partija, kura vēl nesen stabili baudīja desmitās daļas vēlētāju atbalstu, pavasarī pamanījās izgāzt tik daudz podu, ka šmuci neizdevās satīrīt.

Vismaz ne tik daudz, lai nepaliktu aiz strīpas, un nepalīdzēja arī aizsardzības ministra Arta Pabrika brašā komunikācija. Līdz ar to liberālā spārna līdzšinējo karognesēju vājumu lieliski izmantoja “Progresīvie”.

Vienlaikus jāņem vērā tas, ka šajās vēlēšanās līdzšinējās koalīcijas partijas saņēmušas tikai nedaudz vairāk par trešdaļu balsu. Tas nozīmē, ka lielākā daļa vēlētāju nav apmierināti ar līdzšinējās pozīcijas darbu, un tam saknes vispirms droši vien meklējamas klupieniem pilnajā kovidkrīzes pārvarēšanas kampaņā, kas daudziem palikusi atmiņā kā ļauns murgs.

Tikai nepilna trešdaļa no 13. Saeimas deputātiem turpinās darbu jaunajā sasaukumā, bet šis fakts diez vai mazinās plaisu starp varu un vēlētājiem.

Jau pēc mēneša, kad uz pirmo sēdi sanāks jaunā Saeima un būs jūtamas pirmās grūtības jaunās valdības tapšanā, aptaujās par tautas uzticēšanos būtiskākajām valsts institūcijām gaidāmi jauni negatīvie rekordi.

Dažās pēdējās kandidātu diskusijās pirms vēlēšanām vairākas pašreizējās opozīcijas partijas vai arī parlamentā nepārstāvētie spēki visai uzstājīgi pieprasīja vairākas būtiskas pārmaiņas vēlēšanu likumā – pāreju uz daļēji mažoritāru vēlēšanu sistēmu, proti, daļu deputātu ievēlot vienmandāta apgabalos neatkarīgi no piederības kādai politiskai partijai, kā arī tautas vēlētu Valsts prezidentu. Par abiem šiem tematiem jau runāts ne vienu reizi vien.

Tautas vēlēts prezidents šobrīd neko būtiski nemainītu – tad jāpaplašina arī prezidenta pilnvaras, bet tas nozīmētu pāreju uz prezidentālu republiku, iespējams, soli autoritārisma virzienā.

Latvija ir parlamentāra republika. Satversme paredz dominējošu Saeimu un relatīvi vāju, vispirms ar reprezentatīvām funkcijām apveltītu Valsts prezidenta institūciju. Pilsoņi ievēlē tikai Saeimu, kas ir atbildīga vēlētāju priekšā par savu darbību. Visas pārējās institūcijas un amatpersonas, izņemot pašvaldības, ir tieši vai netieši atbildīgas Saeimai.

Savukārt vēlēšanu sistēmu varam aplūkot nedaudz tuvāk. Manuprāt, viena no lielajām nelaimēm Saeimas vēlēšanu sakarā ir vēlme balsot par personālijām, bieži vien ignorējot partiju programmas un to piedāvāto ideoloģiju. Tomēr tieši tam parlamentārā demokrātijā vajadzētu noteikt to, kādai jābūt valsts virzībai.

Ja labējie joprojām ir labi, tādēļ ka labēji, bet kreisie slikti, jo komunisti, tad kaut kas ar politisko izpratni tomēr nav kārtībā.

Es varu saprast tos, kuriem dzīvē ir bijušas interesantākas lietas darāmas par iepazīšanos ar politiskā spektra vēsturi un dažādu jēdzienu nozīmi agrāk un šodien. Bet, sociālajos tīklos lasot par vēlētājiem, kas paņem sarakstu un visus izsvītro, neaptverot, ka tādā veidā balss vienalga tiek šim sarakstam, šķiet, ka iedzīvotāju izglītošanā vēl daudz darāmā.

Vai tas liecina, ka vēlēšanu sistēma ir slikta? Nē. Jebkurai sistēmai var atrast trūkumus, bet, to pareizi lietojot, mērķi un uzdevumi tiek sasniegti.

Viena no šīm pareizas lietošanas pamatnostādnēm ir balsošana par konkrētām politiskajām idejām, kuras apņēmušies realizēt konkrēti politiskie spēki. Un nav tik lielas nozīmes, vai konkrētā spēka saraksta galvgalī ir Jānis vai Pēteris. Būtiski ir tas, ka Jānis vai Pēteris ievēlēšanas gadījumā apņemsies visas pūles veltīt savas partijas ideju realizēšanai. Bet, ja šo ideju vietā ir vispārīgas frāzes un apgalvojumi, kurus labākajā gadījumā var uztvert kā pašsaprotamus, tad arī vēlētājam nav īsti, ko prasīt no tautas priekšstāvjiem parlamentā.

Ļoti iespējams, pareizi darbinot sistēmu, ievērojami saruktu arī Saeimas vēlēšanās startējošo partiju skaits. Jo nav jau tik daudz to ideju un pavisam ne tik daudz radikāli pretstāvošu ideoloģiju. Un, rūpīgāk palasot partiju programmas un dibināšanas manifestus, ātri vien izkristalizējas tās, kurām programmas vietā ir skaisti saukļi, un tās, kuras dzīvi šai valstī patiešām vēlas darīt labāku. Un jāaizmirst jēdziens “solījumi” – par kaut kādu “solījumu” pildīšanu varētu runāt vienīgi gadījumā, ja konkrētā partija vēlēšanās iegūtu vismaz 51 procentu vēlētāju atbalstu, bet kas tāds tuvākajā laikā nešķiet iespējams.

Tādēļ atliek vien sekot partiju programmām un izvirzītajiem mērķiem un pielūkot, vai ievēlētie politiķi patiešām dara visu, lai šos mērķus sasniegtu.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Notiek 14. Saeimas vēlēšanas.

Vienojas novirzīt 425 miljonus eiro energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai.

Mācības skolās būs tikai valsts valodā.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Saeimas velēšanās uzvar premjera Krišjāņa Kariņa “Jaunā vienotība”.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Krievija anektē teritorijas Ukrainā, bet piekāpjas kaujas laukā.

Baltijas jūrā sabojāti “Nord Stream” gāzesvadi.

Tūkstošiem Krievijas iedzīvotāju pamet valsti.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesniedz pieteikumu paātrinātai uzņemšanai NATO.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.