Aizliegums no citas valsts Latvijas teritorijā ievest ūdeles bija noteikts Ministru kabineta 2021.gada 28.septembra noteikumos “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”.

Lieta bija ierosināta par šīs normas atbilstību Satversmes 105.pantam.

Tas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, kā arī īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu un īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Pieteikuma iesniedza kožokzvēru audzētāji, kuru komercdarbības veids ir ūdeļu ievešana un audzēšana, kažokādu ieguve, apstrāde un eksportēšana. Iesniedzēji norādīja, ka ūdeles vienmēr ir tikušas iepirktas citās Eiropas Savienības valstīs un ievestas Latvijā, kur notiekot to audzēšana kažokādu iegūšanai.

Ņemot vērā aizliegumu ievest Latvijas teritorijā ūdeles, uzņēmumi bija spiesti apturēt savu saimniecisko darbību, un tādējādi esot aizskartas Satversmē ietvertās tiesības turpināt sākto komercdarbību.

ST uzsver, ka apstākļos, kad pastāv nenoteiktība, valstij ir tiesības šaubu gadījumā no vairākām iespējamām alternatīvām izvēlēties to risinājumu, kas ar augstāku varbūtības pakāpi nodrošinās personu vai sabiedrības tiesību un interešu aizsardzību.

Tiesā secina, ka apstrīdētā norma pieteikuma iesniedzējiem ierobežoja Satversmes 105.pantā ietvertās tiesības veikt noteikta veida komercdarbību. Ierobežojums bija vērsts uz to, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības uz veselību, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzību.

Proti, no pieejamiem datiem un pētījumiem par Covid-19 izplatību ūdeļu novietnēs izrietēja, ka darbinieki un citas personas, kuras nonāk saskarsmē ar inficētām ūdelēm, ir pakļautas augstam saslimstības riskam. Ierobežojums tika noteikts, lai novērstu Covid‑19 vīrusa strauju izplatību, kā arī jaunu vīrusa variantu rašanos un izplatīšanos, kas varēja apdraudēt cilvēku veselību, izraisīt veselības nozares pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību.

ST uzsver, ka tādi alternatīvi līdzekļi Covid-19 vīrusa izplatības ierobežošanai kā, piemēram, aizliegums ievest ūdeles tikai no konkrētām valstīm, kurās attiecīgajā laika posmā konstatēta ūdeļu inficēšanās ar Covid-19, karantīnas paredzēšana ievestajām ūdelēm, kā arī ievešanas atļauju sistēma nevar nodrošināt to, ka inficētas ūdeles nenonāk kontaktā ar cilvēkiem.

Savukārt aizliegums pārvietot ūdeles starp novietnēm Latvijā nav uzskatāms par alternatīvu līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo tas acīmredzami nevar novērst Ministru kabineta identificēto risku – ar Covid-19 inficētu ūdeļu ievešanu no ārvalstīm.

Tiesa atzina, ka, ievērojot Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tā radītos draudus veselības sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm. Turklāt pieteikuma iesniedzējiem bija pieejami atbalsta mehānismi, ar kuriem tika mazinātas tiem noteiktā ierobežojuma sekas.

Savukārt sabiedrības ieguvums no ierobežojuma apstākļos, kad bija nepieciešams mazināt iespējamo vīrusa transmisiju no ūdelēm uz cilvēkiem un tādējādi aizsargāt cilvēku veselību un sabiedrības labklājību, bija lielāks nekā pieteikuma iesniedzējām radītās nelabvēlīgās sekas, uzsver ST.