Lācene ir daudzgadīgs, 5-30 centimetrus augsts rožu dzimtas lakstaugs ar gariem, ložņājošiem sakneņiem, staraini daivainām lapām un baltiem ziediem. Tā zied no maija līdz jūnijam. Augļi sākumā ir sārti, bet jūlijā nogatavojoties tie kļūst zeltaini dzelteni un sulīgi.

Latvijā dažviet lācenes sauc arī par šķomenēm vai – tuvāk Igaunijai – par murakām. Madonas apkārtnē tās sauc arī par spradzenēm, kaut gan spradzene (Fragaria viridis) ir pavisam cita suga un aug sausās pļavās.

Kreile uzsver, ka lācenes nav iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tādēļ arī to izplatībai nav pievērsta īpaša uzmanība. Tās ir raksturīgas sūnu purviem un purvainiem priežu mežiem.

Lācenes aug zem priedēm un priedītēm kopā ar sfagniem, dzērvenēm, andromedām vietās, kur mazāk viršu un vaivariņu. Tām patīk gaiša, skāba un barības vielām nabadzīga vide, un tās ir vairāk izplatītas Latvijas ziemeļu daļā. Aizsargājamās teritorijās lācenes ir nonākušas kā purvu iemītnieces.

Lai gan lāceņu lapas purvos var redzēt bieži, tomēr ogas, kauleņu kopaugļi, neienākas visur, kur tās zied. Lācenēm ir vīrišķie un sievišķie augi, kas ne vienmēr zied vienlaicīgi, un nereti tieši vīrišķo augu ar lielākajiem ziediem ir vairāk. Lācenes apdraud pavasara salnas, un tām vajadzīgi apputeksnētāji, kas lido no vēja pasargātās vietās.

Latvijā dārzos lācenes neaug, taču ir ziņas par mēģinājumiem stādus izaudzēt kūdrā. Tirgos jūlijā gan var nopirkt Latvijas purvos lasītās lācenes.

Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par lācenēm portālā “Dabasdati.lv”.