Šī sūna ir nozīmīga dabisko meža biotopu indikatorsuga, kas Latvijā sastopama samērā bieži lapu koku un jauktos mežos dažādos mitruma apstākļos. Visbiežāk tā aug uz lapu koku stumbriem, īpaši uz apses, liepas, kļavas, gobas, ozola, pīlādža un oša.

Mežaka norāda, ka pašlaik īssetas nekera vēl ir izplatīta visā Latvijas teritorijā un atrodama samērā vecos, cilvēka saimnieciskās darbības maz ietekmētos mežos.

Tomēr piemērotu augteņu kļūst arvien mazāk, jo turpinās veco mežu izciršana. Papildu apdraudējumu rada arī gaisa piesārņojums, kas negatīvi ietekmē sūnas izplatību.

Īssetas nekera veido dzeltenzaļas velēnas, kas parasti atstāv no koka stumbra. Augi ir 5-10 centimetrus gari, zaroti. Lapas tiem ir olveida lancetiskas, viļņainas, mēlveidīgas, ar gofrētu virsmu un nosmailotu galu. Pie lapas pamatnes ir divas īsas dzīslas vai dzīslu nav.

Sporu vācelīte attīstās uz ļoti īsas – 1-5 milimetrus (mm) garas – setas, tādēļ tā redzama tikai auga apakšpusē. Sporogoni veidojas bieži.

No līdzīgām sugām īssetas nekera atšķirama ar augšanas formu, kas ir no koka stumbra atstāvoša, viļņainām lapām un sporu vācelīti uz īsas setas. Līdzīgas sugas tajos pašos biotopos, kur sastopama īssetas nekera, ir gludā nekerīte (Alleniella complanata), kurai lapas ir bez viļņojuma, un viļņainā dižnekera (Exsertotheca crispa), kurai sporu vācelītes seta ir daudz garāka – līdz 12 mm. Abas līdzīgās sugas Latvijā ir retāk sastopamas.

Sūnu pētnieki gan Latvijā, gan ārzemēs ir veikuši eksperimentus, pārstādot apšu mežos augušas īssetas nekeras.

Pētījumu rezultāti liecina, ka īssetas nekeras spēj ieaugties pēc pārstādīšanas, un šādi pētījumi ir nozīmīgi, lai saglabātu sugas populācijas gadījumos, kad dabiskās augtenes tiek iznīcinātas.

Tomēr labākais aizsardzības veids ir dabisko, veco mežu saglabāšana – tas nodrošina ne tikai īssetas nekeras, bet arī daudzu citu retu sūnu un citu organismu grupu sugu pastāvēšanu, uzsver Mežaka.

Latvijas Botāniķu biedrības Sūnu grupa aicina sabiedrību ziņot par īssetas nekeras atradnēm portālā “Dabasdati.lv”, lai papildinātu zināšanas par sugas izplatību.

Latvijas mikologi par 2026. gada gļotsēni izvēlējušies vīnogķekaru dzelksnīti Badhamia utricularis, aģentūru LETA informēja gļotsēņu pētnieces Vija Sīmansone un Julita Kluša.

Jau ceturto gadu gada simbolu saimei pievienojas arī gada gļotsēne, un šogad tā ir vīnogķekaru dzelksnīte – gļotsēne, kas barojas ar koksnes sēnēm, veido krāšņus un pamanāmus vīnogu ķekariem līdzīgus augļķermeņus un diennaktī spēj pieveikt pat 20 centimetru attālumu.

Plazmodija stadijā, kad gļotsēne kā dzeltena, dzeltenoranža pusšķidra masa barošanās procesā pārvietojas pa kritalu, tā nereti ar visu savu būtību pārklāj kādu vairāk vai mazāk klājenisku koksnes sēni. Plazmodijs var sasniegt pat pusmetru garu klājienu, atsevišķos gadījumos pat vēl vairāk. Neviena cita gļotsēņu suga tik uzskatāmi un lielās platībās ar sēnēm nebarojas. Barošanās procesā plazmodijs pārvietojas, plešas lielāks vai samazinās. Latvijā novērots, ka dienas laikā plazmodijs pārvietojies pat par 20 centimetriem.

Kad ir gana paēdusi, vīnogķekaru dzelksnīte veido lodveida līdz pilienveidīgus augļķermeņus, kas pa vairākiem kopā karājas dzeltenīgās, garās, pavedienveidīgās kājiņās. Nobriestot augļķermeņi maina krāsu no dzeltenas, dzeltenoranžas uz brūnāku, līdz pat gandrīz melnai krāsai, sporu stadijā kļūstot pelēki un mazliet zaigojoši.

Gļotsēnēm ir sezonāls raksturs, un vīnogķekaru dzelksnīte ir viena no retajām sugām, kas tipiski sāk augt tikai vēlā rudenī. Zinot, ka šī gļotsēne labprāt barojas ar sēnēm, tas ir ļoti saprotami, jo, lai ar tām barotos, sēnēm vispirms jāpagūst izaugt. Plazmodija stadijā un ar jauniem augļķermeņiem vīnogķekaru dzelksnīte ir novērota galvenokārt oktobrī un novembrī, bet siltākās ziemās arī decembrī un janvārī; nobriedusi var saglabāties visu ziemu, retumis līdz pat vasaras sākumam, skaidro biedrībā.

Atkarībā no laika apstākļiem tā var nobriest nedēļas līdz pāris mēnešu laikā. Uznākot salam, attīstība apstājas, bet siltākā laikā var atkal turpināties. Plazmodija stadijā nelabvēlīgu apstākļu pārlaišanai izveidojas ciets sklerocijs. Pasaulē ir bijis gadījums, kad atdzīvināts vairāk nekā 100 gadus sausā kastītē nogulējis šīs sugas sklerocijs.

Uz pavasara pusi atrastās vīnogķekaru dzelksnītes, kas jau visas sporas (tās ir tumši brūnas) izbirdinājušas, atgādina striķīšos iekārtus saplīsušus baltus balonus.

Vīnogķekaru dzelksnīte ir kosmopolītiska suga, kas sastopama daudzviet pasaulē; Latvijā tā ir vidēji bieži sastopama. Visbiežāk atrodama jauktu koku mežos uz nedzīviem dažādu sugu kokiem, kurus apaugušas sēnes, retāk uz sausokņiem. Var būt gan uz guļošām, gan slīpām kritalām, arī uz nokaltušiem zariem acu augstumā vai vēl augstāk, tāpēc, lai šo gļotsēni atrastu, ne vienmēr jārāpo pa zemi. Svarīgākais šīs gļotsēņu sugas augšanai varētu būt sēņu klātbūtne.

Pasaulē praktizē gļotsēņu audzēšanu arī mājas apstākļos. Vīnogķekaru dzelksnīte esot pateicīga suga, jo viegli barojama ar dažādām koksnes sēnēm.

Gada gļotsēne tika izvēlēta “Facebook” grupas “Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem” dalībnieku balsojumā, izvēloties vienu no septiņām kandidatūrām, kuras arī pirms tam varēja izvirzīt šīs grupas dalībnieki. Trešo daļu no visām balsīm ieguva un par 2026. gada gļotsēni kļuva Daces Vēveres izvirzītā vīnogķekaru dzelksnīte Badhamia utricularis.

Par saviem vīnogķekaru dzelksnītes, kā arī citu sugu gļotsēņu novērojumiem vēlams ziņot portālā “Dabasdati.lv”, tādējādi palīdzot apzināt sugu izplatību un ekoloģiju. Ar savu atradumu fotogrāfijām un informāciju var dalīties arī “Facebook” grupā “Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem” (www.facebook.com/groups/myx.lv).