Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā, Rimšēvičs 2018.gada vasarā bija vērsies ECT pret Latvijas valsti, pārmetot, ka vairākas valsts augstākās amatpersonas esot pārkāpušas viņa nevainīguma prezumpciju, publiski izsakoties un komentējot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pret viņu ierosināto kriminālprocesu, tādējādi pārkāpjot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.

KNAB pret Rimšēviču sāka krimināllietu aizdomās par kukuļņemšanu vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā.

Šajā lietā Latvijā joprojām turpinās tiesvedība pirmās instances tiesā.

ECT ir noraidījusi valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība bija ārpus konvencijas materiāltiesiskā tvēruma, jo sūdzības iesniegšanas laikā kriminālprocess pret iesniedzēju bija pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, nevis tiesā, kas varētu lemt par iesniedzējam izvirzītās apsūdzības pamatotību. ECT atzīmēja, ka konvencijā ietvertais jēdziens “persona, kas apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā” ir autonoms un ir attiecināms arī uz situācijām, kad personas stāvokli būtiski ietekmē tiesībsargājošo iestāžu darbības, kas ir saistītas ar aizdomām pret šo personu. 

ECT uzskatīja, ka šajā lietā iesniedzēja stāvokli būtiski ietekmēja pret viņu uzsāktais kriminālprocess, aizturēšana un piemērotie drošības līdzekļi. Līdz ar to ECT secināja, ka uz iesniedzēju bija attiecināma konvencijā ietvertā aizsardzība.

ECT arīdzan vērtēja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība būtu noraidāma, jo iesniedzējs nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzējs nebija izmantojis Kriminālprocesa likumā ietverto tiesību aizsardzības līdzekli un vērsies pie procesa virzītāja ar motivētu iesniegumu, lūdzot izvērtēt, vai konkrētajā situācijā nav noticis nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums saistībā ar tādas amatpersonas izteikumiem, kas nav iesaistīta kriminālprocesā, kā arī lūdzot sniegt publisku paziņojumu par šī principa pārkāpumu, ja tāds noticis.

Atsaucoties uz savu iepriekšējo judikatūru, ECT vispirms atkārtoja, ka sūdzības par iespējamu nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu būtu vērtējamas attiecīgā kriminālprocesā, jo tas dod iespēju kompetentajām tiesām novērst šādu pārkāpumu radītās sekas.

Savukārt vēršanās pret izteikumu autoru ar civilprasību šādos gadījumos ne vienmēr varētu būt pietiekama.

Vienlaikus ECT atzina, ka var būt arī gadījumi, kad nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu var efektīvi novērst civilprocesuālā kārtībā. ECT atzīmēja, ka situācijās, kas saistītas ar publiskiem izteikumiem un kur kriminālprocesuāls tiesību aizsardzības līdzeklis personai nav pieejams, priekšroka būtu dodama civilprocesuāla rakstura tiesību aizsardzības līdzeklim.

Tomēr piemērotākā tiesību aizsardzības līdzekļa izvēle ir atkarīga no nacionālajiem tiesību aktiem un katras lietas konkrētajiem apstākļiem.

Pievēršoties Rimšēviča lietas apstākļiem, ECT vispirms atzīmēja, ka iesniedzēja sūdzību pamatā ir ar kriminālprocesu nesaistītu valsts amatpersonu publiski komentāri.

Vērtējot Kriminālprocesa likumā ietverto tiesību aizsardzības līdzekli, ECT konstatēja, ka tas ir piemērojams izteikumiem, kurus paudušas ar kriminālprocesu nesaistītas personas, ka sūdzību persona var iesniegt laikā, kamēr turpinās kriminālprocess, un procesa virzītājs, konstatējot sūdzības pamatotību, sniedz publisku paziņojumu par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, kā arī informē institūciju, kura var lemt par amatpersonas atbildību.

ECT atzīmēja, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis iestrādāts Kriminālprocesa likumā, lai aizsargātu nevainīguma prezumpciju no tādu valsts amatpersonu izteikumiem, kuras nav saistītas ar kriminālprocesu, turklāt izstrādes laikā ņemti vērā Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes direktīvā, kā arī ECT judikatūrā nostiprinātie principi.

ECT norādīja, ka procesa virzītāja publiskais paziņojums par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu vēlāk var tikt izmantots kā viens no elementiem kompensācijas prasības pamatošanai.

Līdz ar to ECT secināja, ka iesniegums Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā kopā ar civilprasību par iespējamu kaitējumu iesniedzēja lietā var tikt uzskatīts par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

ECT norādīja, ka, lai gan ierasti prasība izsmelt tiesību aizsardzības līdzekļus ir pakārtota datumam, kurā persona ir vērsusies ar sūdzību ECT, praksē šim principam var būt izņēmumi.

ECT atzīmēja, ka grozījumi Kriminālprocesa likumā, ieviešot jauno tiesību aizsardzības līdzekli, stājās spēkā 2018.gada 25.oktobrī, proti, četrus mēnešus pēc iesniedzēja sūdzības iesniegšanas ECT.

Tomēr kopš brīža, kad kriminālprocess bija nodots iztiesāšanai pirmās instances tiesai, šis tiesību aizsardzības līdzeklis bija pieejams iesniedzējam vairāk nekā astoņus mēnešus. Lai arī iztiesāšanas laikā bija posmi, kuros tiesvedība bija apturēta, iesniedzējam bija vairākas iespējas vērsties pie tiesneša ar iesniegumu par iespējamu nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu.

ECT uzsvēra, ka šādas tiesības iesniedzējam ir vēl joprojām un iesniedzējam būs iespējams apsvērumus par šo jautājumu iekļaut apelācijas sūdzībā.

Turklāt iesniedzējam varētu būt iespējams atsaukties uz tiesas secinājumiem, ceļot prasību par kompensācijas piešķiršanu civiltiesiskā kārtā.

Līdz ar to ECT nesaskatīja iemeslus, kas atbrīvotu iesniedzēju no pienākuma izsmelt minētos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Ņemot vērā, ka iesniedzējs šos tiesību aizsardzības līdzekļus nebija izsmēlis, un atsaucoties uz subsidiaritātes principu, ECT vienbalsīgi secināja, ka iesniedzēja sūdzība ir noraidāma, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

KNAB 2018.gada februārī aizturēja Rimšēviču un būvuzņēmēju Māri Martinsonu. Ģenerālprokuratūra Rimšēvičam uzrādīja apsūdzību par kukuļņemšanu, bet Martinsonam – par kukuļņemšanas atbalstīšanu.

Rimšēvičs apsūdzēts par kukuļa – apmaksāta atpūtas brauciena – pieņemšanu, kā arī par kukuļa – naudas – pieņemšanu. Tāpat viņš apsūdzēts par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu. Rimšēvičs vairākkārt noliedzis vainu viņam inkriminētajos nodarījumos.

Lietas uzraugošā prokurore Jirgena iepriekš pastāstīja, ka KNAB šo lietu sācis pēc divu “Trasta komercbankas” (TKB) pārstāvju iesnieguma.

Abi lietā figurē kā kukuļdevēji, taču atbrīvoti no kriminālatbildības, jo viņi labprātīgi vērsušies tiesībsargājošajās iestādēs ar informāciju par šo notikumu. LETA zināms, ka šīs personas ir TKB bijušais valdes loceklis Viktors Ziemelis un kādreizējais akcionārs, nu jau nelaiķis Igors Buimisters.

Jirgena iepriekš stāstīja, ka viens no akcionāriem vērsies pie Rimšēviča 2010.gadā ar lūgumu palīdzēt jautājumos saistībā ar FKTK, apmaiņā piedāvājot Rimšēvičam apmaksātu atpūtas braucienu uz Kamčatku. Savukārt 2012.gadā šis akcionārs kopā ar vēl citu atkārtoti vērsies pie Rimšēviča, lūdzot palīdzēt citos jautājumos saistībā ar FKTK. Kā samaksu Rimšēvičs pieprasījis 500 000 eiro, kas tiktu samaksāta divās daļās – viena pirms un viena pēc FKTK lēmuma.

Prokurore iepriekš uzsvēra, ka pēc 2010.gada vienošanās Rimšēvičs vairākkārtīgi sniedzis konsultācijas “Trasta komercbankas” akcionāram, tādējādi cenšoties ietekmēt FKTK lēmumus. Šāda veida konsultācijas tikušas sniegtas arī pēc 2012.gada vienošanās, taču, lai gan Rimšēvičam izdevies ietekmēt FKTK pieņemt lēmumus, kas šķietami bijuši labvēlīgi “Trasta komercbankai”, vienlaicīgi ar tiem pieņemti arī lēmumi, kas bijuši nelabvēlīgi.

Kā vienu no palīdzības veidiem, ko Rimšēvičs sniedzis, prokurore minēja palīdzību atbilžu sagatavošanā uz FKTK uzdotajiem jautājumiem saistībā ar bankas likviditātes un nerezidentu jautājumiem.

Jirgena arī skaidroja, ka Rimšēvičam neizdevās pilnībā paveikt no viņa prasīto, tādēļ tika samaksāta tikai pirmā daļa jeb 250 000 eiro. No prokurores skaidrotā izriet, ka Martinsonam šajā noziedzīgajā nodarījumā bijusi starpnieka loma – viņš saņēmis 10% no kopējās kukuļa summas. Prokurore piebilda, ka kukuļošana veikta skaidrā naudā.

Papildinātajās apsūdzībās Rimšēvičam un Martinsonam abiem inkriminēta arī 250 000 eiro noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana.

Ģenerālprokuratūra uzskata, ka Rimšēvičs 250 000 eiro kukuli izmantojis, kāda uzņēmuma vārdā iegādājoties nekustamo īpašumu, kuram Latvijas Bankas prezidents slēpti kļuvis par līdzīpašnieku. Tāpat ir sākts process arī pret šo uzņēmumu par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu, jo šīs juridiskās personas interesēs veikta minētā naudas atmazgāšana.

Apsūdzība saistīta ar darījumu, kurā Martinsonam oficiāli piederošais uzņēmums “MM Investīcijas” iegādājies īpašumu Jūrmalā, Baznīcas ielā 2.

Prokurori prasījuši Rimšēvičam un Martinsonam piespriest reālus cietumsodus. Kopējais sods, kas Rimšēvičam tiek prasīts, ir brīvības atņemšana uz sešiem gadiem, konfiscējot mantu. Martinsonam apsūdzības uzturētāji lūdz piemērot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar arestētās mantas konfiskāciju.

Rimšēvičs savu vainu apsūdzībās neatzīst.