No lietas materiāliem izriet, ka māte bija pamanījusi, ka viņas 11 mēnešus vecā meita, iespējams, izdzērusi baldriāna tabletes.

Uzreiz izsaukta neatliekamā palīdzība, kura nogādājusi bērnu Daugavpils reģionālajā slimnīcā.

Bērns uzreiz ievietots reanimācijā, un pēc kāda laika secināts, ka pacienta stāvoklis ir vidēji stabils un viņu nepieciešams pārvietot uz citu nodaļu.

Lai pārvietotu meitenīti, viņa tika atvienota no monitora, kas sekoja sirdsdarbībai un elpošanai, lai gan noteikumi paredz nepārtrauktu dzīvības rādītāju uzraudzību transportēšanas laikā.

Ceļš uz piekto stāvu ilga aptuveni 20 minūtes.

Visu šo laiku bērns atradās ārsta palīga un medmāsas aprūpē, taču bez aprīkojuma, kas būtu brīdinājis par sirdsdarbības apstāšanos.

Personāls domāja, ka bērns vienkārši guļ.

Ierodoties bērnu nodaļā, nodaļas dežurējošā māsa un ārsts ieraudzīja, ka meitenīte neelpo.

Ārsti nodaļā secināja, ka bērns bija miris jau transportēšanas laikā vai tieši pirms transportēšanas.

Veselības inspekcija veica pārbaudi un secināja, ka ārstu vaina bērna nāvē nav, kā arī un izvirzīja versiju, ka bērns nomira no zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma.

Tā ir diagnoze, kas tiek noteikta zīdaiņiem, kuri bez redzama iemesla nomirst miegā.

Inspekcija uzskata, ka saindēšanās ar baldriānu nebija tik smaga, lai izraisītu nāvi, un ārstu rīcība bija pareiza.

Tika apgalvots, ka nāve bija pēkšņa un to nevarēja paredzēt.

Māte nepiekrita šim skaidrojumam un vērsās tiesā.

Tiesa nozīmēja visaptverošu tiesu medicīnas ekspertīzi, kurā piedalījās pieci speciālisti, tostarp bērnu infekcijas slimību speciālists, intensīvās terapijas speciālists un patologs.

Kā vēsta portāls “rus.tvnet.lv”, tiesas lēmumā tika atklātas vairākas uzkrītošas neatbilstības, kas radīja šaubas ne tikai par ārstēšanas kvalitāti, bet arī par dokumentācijas integritāti.

Medicīniskajā dokumentācijā bija norādīts bērna asinsspiediens pulksten 11, bet tiesa secināja, ka tas bija laiks, kad bērns jau tika transportēts vai sagatavots transportēšanai un nebija pieslēgts monitoram.

Līdz ar to asinsspiediena dati tika ievadīti ar atpakaļejošu datumu vai vispār izdomāti.

Eksperti norādīja, ka, ja bērns tika nogādāts nodaļā pulksten 11.12 jau miris, tad tas liecina, ka bērna stāvoklis kritiski pasliktinājās jau krietni pirms tam un, ja bērns būtu palicis intensīvās terapijas nodaļā pie monitoriem, ārsti būtu redzējuši brīdi, kad sirdsdarbība sāka vājināties.

Tiesu medicīnas eksperti kategoriski noraidīja pēkšņas zīdaiņu nāves sindroma diagnozi, jo bērns atradās slimnīcā ar konkrētu diagnozi un viņa nāvei bija fizioloģisks cēlonis – akūta sirds mazspēja un asistole, kuras attīstību ārsti nepamanīja.

Tiesa nekonstatēja, ka ārsti būtu apzināti kaitējuši bērnam, bet secināja, ka, atvienojot bērnu no monitora un transportējot viņu bez pienācīgas uzraudzības, ārsti palaida garām brīdi, kad varēja glābt bērna dzīvību.

Tiesa atzina, ka Veselības inspekcijas un Veselības ministrijas lēmumi atteikt kompensāciju bija prettiesiski, līdz ar to tika noteikts, ka no Ārstniecības riska fonda būs jāizmaksā 123 792 eiro.

Spriedums gan vēl nav stājies spēkā, un to varēs pārsūdzēt Latgales apgabaltiesā.