Viņš atzīmēja, ka, lai gan ir pieaudzis apdraudējums, palielinājusies ir arīdzan Latvijas drošība NATO kolektīvās aizsardzības ietvarā.

Pēc prezidenta paustā, spēja aizstāvēties un trāpīt ienaidniekam vārīgās vietās ir garantija, ka ienaidnieks neuzbruks, jo viņš zinās, ka zaudēs. Levits norādīja, ka tā gadu tūkstošiem ir drošības loģika, kuru saprot arī Krievija.

Valsts prezidents akcentēja, ka Latvijas drošības līmeņa palielināšana nenācās nedz viegli, nedz pašsaprotami. NATO stratēģiskā koncepcija, kas tika ievērota 15 gadus, nozīmēja, ka no sākuma krievi ienāk Latvijā un tad Latvija ar sabiedroto atbalstu mēģinātu atkarot valsts teritoriju.

Pēc situācijas Bučā un Irpiņā varēja redzēt, ka šāda koncepcija Latvijai nav piemērota. Pēc Levita paustā, sabiedrotie bija jāpārliecina, ka NATO stratēģija ir jāmaina, ko arī izdevās paveikt, jo tagad runa ir par katra kvadrātcentimetra aizstāvēšanu.

Levits norādīja, ka tas ir liels panākums un Latvijas drošības ķīla. Tāpat Valsts preizdents uzsvēra, ka Rietumiem bija jāskaidro, ka tas, kas notiek Ukrainā, ir ideoloģisks karš. Tas nav karš par resursiem.

Ideoloģiskais karš izriet no Krievijas postkoloniālā mazvērtības kompleksa, jo Krievija joprojām uzskata sevi par apkrāptu lielvalsti.

Savukārt no Krievijas postkoloniālā mazvērtības kompleksa, prezidenta ieskatā, ir radusies “krievu pasaules” ideoloģija. Levits akcentēja, ka Krievija nav izvērtējusi savu pagātni, piemēram, atšķirībā no Vācijas, kas to ir paveikusi un ir distancējusies no tās.

“Pagātnes izvērtēšanas jautājums ir centrālais iemesls, kāpēc radusies “krievu pasaules” ideoloģija. Tas nozīmē, ka

Krievija ir un arī turpmāk paliks bīstama, kamēr tās pagātne un “krievu pasaules” ideoloģija netiks aizslaucīta vēstures mēslainē,”

sacīja valsts pirmā persona.

Levits akcentēja, ka gaidāmajā NATO samitā Viļņā Latvijai ir jāturpina skaidrojošais darbs. Tāpat viņš norādīja uz nepieciešamību pēc integrētas Baltijas pretgaisa aizsardzības sistēmas, Nacionālo bruņoto spēku kaujasspēju palielināšanu un Sēlijas poligona izveidi. Ne mazāk svarīga ir aizsardzības mācība skolās un valsts aizsardzības dienests.

Prezidents savā uzrunā pieminēja arī krievu algotņu grupējuma “Vagner” vadītāja Jevgeņija Prigožina dumpi, kas parādīja, cik trausls un vājš ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīms. Dumpis arī parāda to, ka Krievijas bīstamība nav mazinājusies.

Levits norādīja, ka tikmēr, kamēr “Vagner” atradās frontē Ukrainā, grupējums kaut kādā veidā bija iesaistīts Krievijas sistēmā. Jautājums, kur šis grupējums ņems naudu, ja tiek lēsts, ka uz Baltkrieviju varētu doties 8000 algotņu.

Prezidents pieļāva, ka Krievija šo grupu varētu atbalstīt gan cīņā pret Ukrainu, gan provokāciju veikšanā, piemēram, pret Poliju, Lietuvu vai Latviju. Pēc Levita paustā, te arī iezīmējas robežas neaizsargātības problēma, jo

“Vagner” atrašanās Baltkrievijā Latvijai rada papildus riskus.

Valsts prezidents akcentēja, ka Latvijai tās ārpolitika ir viens no drošības politikas vektoriem. Latvija var būt lepna, ka tā ir ieguvusi ārpolitisko redzamību un ietekmi, kāda valstij nebija pirms kara Ukrainā.

Latvija arī pirms kara Ukrainā labāk nekā Rietumu sabiedrotie saprata, ar ko ir darīšana un kas ir jādara. Tas ir novērtēts gan Eiropas Savienības (ES), gan NATO līmenī.

Levits uzrunā pievērsās arī Latvijas kandidatūrai uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās dalībvalsts vietu. Pēc prezidenta paustā, lai gan sabiedrībā valda skepse, kāpēc Latvijai ir jābūt tik neefektīvā institūcijā, valstij tur ir jābūt, jo tas ir viens no forumiem, kur Latvija var paust savu politiku un redzējumu. Tas ir viens no prioritārajiem uzdevumiem Latvijas ārpolitikā.

Otrs prioritārs uzdevums ir uzstāt uz starptautiskā tribunāla izveidi. Prezidents klāstīja, ka Latvija un Lihtenšteina ir divas koloniālās pagātnes neskartas nelielas valstis, kuras ANO Ģenerālajā asamblejā veidos grupu, lai šo ideju virzītu uz priekšu.

Levits uzsvēra, ka starptautiskais tribunāls ir vajadzīgs vairāku iemeslu dēļ. Tas ir nepieciešams Ukrainai un arī starptautisko tiesību dēļ, jo starptautiskās tiesības attīstās, balsoties uz vairākiem avotiem.

Viens ir starptautiskie līgumi, bet otrs – starptautiskā prakse. Ja kāds, klusu ciešot, akceptē starptautisku praksi, tas maina tiesības un vēlāk uz to nevar atsaukties.

Pēc prezidenta paustā, ja starptautiskās tiesības nereaģēs uz agresijas karu, varētu mazināties starptautisko tiesību līmenis. Tāpēc ir vajadzīga reakcija. Levita ieskatā, vislabākā reakcija būtu “ad hoc” tribunāla izveide Krievijas noziegumu iztiesāšanai.

Otra iespēja ir veidot šādu tribunālu reģionāli, piemēram, ES Padomes paspārnē, bet tam būtu zemāka leģitimizācijas pakāpe. Trešā iespēja būtu veidot hibrīdtribunālu, ko piedāvā ASV, kas pēc būtības ir Ukrainas tribunāls ar starptautiskiem elementiem.

Levits uzsvēra, ka staprtautiskais tribunāls ir ārkārtīgi svarīgs, lai Krievija nevarētu palikt nesodīta. Pēc prezidenta paustā, pastāv arguments, ka kari notiek visur un aizvadīto 70 gadu laikā to ir bijis simtiem. Viņš uzsvēra, ka ar karu Ukrainā var salīdzināt Kuveitas aneksiju 1991. gadā, kad to ieņēma Irāka. Starptautiskā sabiedrība samērā īsā laikā atkaroja Kuveitu un atjaunoja tās neatkarību.

Valsts prezidents Egils Levits arī uzsvēra, ka, lai novērstu nākamo ideoloģisko “krievu pasaules” karu, Ukrainai pēc kara jākļūst par NATO dalībvalsti.

Viņš atzīmēja, ka pērn notikušajā NATO samitā Madridē Latvija bija vienīgā Baltijas valsts, kura tika pie formāla līguma ar Kanādu par brigādes izvietošanu valstī. Tagad pēc gada ilgas stīvēšanās Vācija ir paziņojusi, ka Lietuvā būs brigāde.

Levita ieskatā, tas nozīmē zināmu domāšanas maiņu. Iepriekš Vācija neuzskatīja, ka situācija ir bīstama, taču militārais dumpis parādīja, ka situācija ir mainījusies un līdzšinējās ilūzijas un cerības, ka no Putina var gaidīt kaut ko paredzamu, nav attaisnojušās.

Valsts prezidents savā uzrunā pieskārās arī latviskuma jautājumam. Levits norādīja, ka viņa kredo vienmēr ir bijis, ka Latvijai ir jābūt latviskai. Viņš uzsvēra, ka Latvijas valsts dibināta, lai nodrošinātu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem.

Satversmes pirmajā rindkopā ir iestrādās ilgtspējas princips, tādēļ arī integrācijas pamats ir latviskums, ko veido valsts valoda, vēstures izpratne un eiropeiskums.

Levits atzīmēja, ka patlaban pasaules uzmanība ir pievērsta dekolonizācijai, arī Latvijai ir laiks apskatīties uz savu vēsturi.

Lai gan Latvija vairs nav kolonizēta, mentalitātē ir palikuši koloniālisma laikmeta traipi, piemēram, latviešu diskriminācija darba tirgū.

Valsts prezidents uzsvēra, ka tas nav pieļaujams un jāizbeidz vienreiz pa visām reizēm.

Viņš klāstīja, ka 30 gadus pēc okupācijas beigām vecāki saviem bērniem skolās kā otru apgūstamo valodu izvēlās krievu valodu. Prezidents akcentēja, ka “mēs esam sen ārā no krievu telpas”. Viņš pauda atzinīgus vārdus, ka nākamajos gados otrā apgūstamā svešvaloda skolās būs kāda no ES valodām.

Levits uzteica arī priekšlikumam par vēlēšanu aģitāciju tikai valsts valodā. Nevar būt tā, ka politiskajā telpā, kurā runā par kopējām valsts lietām, tas tiek darīts latviešu un krievu valodā. Tas segregē politiskās telpas un to nedrīkst pieļaut.

Valsts prezidents uzsvēra, ka vēsture ir nacionālās identitātes centrālā sastāvdaļa. Bez priekšstata par vēsturi nevar būt stingra nacionālā identitāte. Levits akcentēja, ka vēsture nav pastāvīga, katrs laikmets veido savu skatu atpakaļ uz vēsturi.

“Demokrātiskā, brīvā Latvijā mēs esam tiesīgi un mums ir pienākums veidot demokrātiskām vērtībām atbilstošu vēsturi. Mēs nedrīkstam sevi uzskatīt par nabadziņiem un upuriem. Mums ir Nacionālās pretestības diena, ko atzīmējam 17. martā. Mums ir jāizceļ tas, ka pretojāmies,” sacīja Levits, piebilstot, ka līdz pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum Latvijā bija unikāla bruņotā pretestība.

Runājot par demokrātijas kvalitāti, prezidents atzīmēja, ka vēl salīdzinoši nesen politiskās partijas bija atkarīgas no oligarhiem un bagātniekiem. Šodien ir normāla situācija, ka politiskās partijas finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Izjukušas partijas finansējumu nesaņem.

Panākums ir arī tas, ka daļa piešķirtā finansējuma partijām ir jāizmanto kapacitātes celšanai, nevis birojam un tā darbiniekiem. Prezidents uzsvēra, ka no partijām sagaida, ka tās spēs “nosegt visus politikas laukus”, taču jaunās valdības veidošana parādīja, ka partijām kompetences dažādās politikas jomās īsti nav.

Levits arīdzan norādīja uz septiņiem posmiem, kuri jāsaslēdz vienotā ķēdē, lai nodrošinātu Latvijas konkurētspēju. Tie ir skolas izglītība, augstākā izglītība, zinātne, pētniecība, inovācijas, ražošana un eksports.