Svētdien un pirmdien atzīmējam Lieldienas. Senie latvieši sveica saules atgriešanos Lielajā dienā, savukārt kristīgā pasaule pavasarī atzīmē Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Taču daudzās ģimenēs šo svētku rituāli ir cieši savijušies, atceroties tautiskās tradīcijas, ejot baznīcā, mājās klājot svētku galdu, krāsojot Lieldienu simbolu – olu, uzņemot ciemiņus, ejot kopā ar bērniem apmeklēt pasākumus.

Nenoliedzami, tradīcijas, ko Lieldienās ievērojam, ir tomēr pielāgotas mūsdienu cilvēku dzīves uztverei.

Un pēdējo gadu laikā par Lieldienu tradīcijām jau kļuvušas ne tikai mūsu pašu dabīgās olas un pūpoli, bet arī šokolādes zaķi, olas, kuras ievīstītas krāsainos folija papīrīšos.

Kā galvenās tradīcijas tomēr saglabājušās olu krāsošana, ripināšana un šūpošanās. Vairāk gan šīs tradīcijas ir pārvērstas par izklaidi, agrāk tas viss vairāk bija saistīts ar latviešu zemniecisko dzīvesveidu. Kā norāda zinātāji, “ir saglabājusies tradīciju ārējā forma, bet būtība un saturs daudzām no tām ir pazaudēts”. Taču tradīcijas ir jāturpina, lai nezūd latviskās vērtības un cilvēki tās zinātu.

Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos, tas ir, auglības veicināšana. Tas ir maģisks rituāls, kas saulei Lieldienu rītā palīdz iešūpoties. Ja Lieldienās vēlas ievērot tradīcijas, tad pirmie jāizšūpo saimniece un saimnieks. Tajā pašā laikā saimniekiem ir jāparūpējas par samaksu – olām, kādu pašgatavotu gardumu, raušiem, alu u.tml. Vadoties pēc latviešu Lieldienu tradīcijām, pēc šūpošanās šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu, kur šūpoties. Šūpoles palīdzot mērīt arī mūža garumu – Lieldienās pār šūpolēm jāmet ola, ja to izdodas noķert rokās, gaidāms vēl garš mūžs.

Viena no izplatītākajām latviešu Lieldienu tradīcijām ir olu kaujas, kas ir arī viena no jautrākajām aktivitātēm Lieldienās. Lai čaumala ir stiprāka, olas vismaz stundu pirms vārīšanas jāpatur siltā ūdenī. Vārīšanas laikā ūdenim ieteicams pievienot ēdamkaroti sāls, bet pēc vārīšanas olas nedrīkst uzreiz likt aukstā ūdenī – tām jāļauj atdzist pašām.

Vienmēr ir mazliet cīņa par stiprāko olu un visvairāk olu kaujās izcīnītajām olām. Viens no ticējumiem ir, kam stiprāka ola, tas ilgāk dzīvos. Un īpaši svarīgi esot ievērot principu: Pirmajās Lieldienās sitas ar tievo galu, Otrajās Lieldienās – ar resno galu.

Tradicionāli olas tiek krāsotas sīpolu mizās, kas tām piešķir sarkanu krāsu. Neparastus krāsu toņus, piemēram, zaļos, var iegūt, krāsojot olas samteņu ziedu, nātru, piparmētru, pelašķu vai rudzu zelmeņa novārījumā, bet zilos – izmantojot sarkano kāpostu, melleņu, aroniju vai upeņu novārījumus. Interesantus rakstus uz olas čaumalas var iegūt, piesienot tām pirms vārīšanas pūpolus, vizbulītes, grūbas un citus augus vai graudus. Tāpat sīpolu mizās krāsotās olās ar adatu var ieskrāpēt dažādus zīmējumus vai tautiskus simbolus. Lai olas nokrāsotos vienmērīgi, tās pirms vārīšanas jānomazgā.

Mainīšanās ar olām un to dāvināšana kalpo simpātiju, draudzības un labvēlības radīšanai, tāpēc, ejot ciemos Lieldienās, būtu vēlams parūpēties, lai līdzi būtu kāds draudzības simbols no olu groza.

Lieldienu ticējumi 

– Lieldienu rītā agri jāceļas, tad visu gadu būs možums.
– Lieldienās daudz jāšupojas, tad vasarā odi nekodīs.
– Lieldienās jāliek galdā vārītas un nokrāsotas olas.
– Lieldienās jāsitas ar olām – kuram stiprākā ola, tas būs ilgākais dzīvotājs.
– Olas ir jāpārkaisa ar sāli, tie, kas olas ēd bez sāls, daudz melos.
– Lieldienās galdā jāliek arī zirņi, jo tie nesot bagātību.
– Lieldienās jāvēro laiks – pēc tā var spriest par gaidāmo vasaru. Ja Lieldienās līst lietus, tad tas līs katrā svētdienā līdz Vasarsvētkiem.
– Lai būtu sārti un veselīgi vaigi, Lieldienās pirms saullēkta jāapēd vismaz 13 dzērveņu ogas.
– Ja meitene vēlas garus matus, tad Lielās piektdienas rītā pirms saule uzlekusi jāiet zem apiņiem ķemmēt matus.
– Pirmās Lieldienas rītā jāpurina ābeles, vai vasarā būtu daudz ābolu.

Interesanti fakti par Lieldienām un to raksturīgākajiem simboliem

– Vārds “Lieldienas”, visticamāk, cēlies no anglosakšu pavasara dievietes Ēostres jeb Ostaras vārda, kas nozīmē “spīdēt”. Par godu šai dievietei katru gadu aprīlī tika rīkots svētku mielasts. Ar laiku šo tradīciju pārņēma kristieši, lai svinētu Jēzus atdzimšanu.

– Tradīcija krāsot Lieldienās olas un dāvināt tās citiem radusies Senās Romas impērijas laikā, kad Marija Magdalēna pasniedza Romas imperatoram Tiberiusam sarkanā krāsā nokrāsotu olu kā Kristus augšāmcelšanās simbolu.

– Lieldienu simbols ir ola, kas simbolizē atdzimšanu, jaunu dzīvību, pilnību un sauli.

– Otrs populārākais Lieldienu simbols ir zaķis – tas simbolizē nevainību, mīļumu un auglību. Saskaņā ar kādu leģendu dieviete Ēostre katru pavasari pārvērta vienu putnu par zaķi un sūtīja kā labo gariņu pie cilvēkiem, lai noskaidrotu, kas notiek viņu mājās. Kā atlīdzību par šo darbu dieviete zaķim reizi gadā ļāvusi dēt raibas olas. Tomēr oficiāli literatūrā Lieldienu zaķis pirmo reizi minēts tikai ap 1500.gadu.

– Mūsdienās Lieldienas tiek svinētas pavasara pirmajā svētdienā pēc pilnmēness, tādēļ tās katru gadu ir citā datumā. Svētku gaidīšanas nedēļa sākas ar Pūpolsvētdienu, kas kristietībā tiek dēvēta par Palmu svētdienu. Šajā dienā mājinieki jāper ar pūpoliem, lai viņiem turas veselība.

– Katru dienu visā pasaulē vistas izdēj 1,2 triljonus olu. Katrs cilvēks gada laikā apēd vidēji 173 olas. Naskākie olu ēdāji ir meksikāņi – viens iedzīvotājs gadā notiesā aptuveni 21,9 kg olu.

– Katru gadu visā pasaulē tiek izgatavoti 90 miljoni šokolādes zaķu. Pirmais lielizmēra šokolādes zaķis izgatavots 1890.gadā. Tas bija 1,5 metru augsts.

Avots: lido.lv