Situācija izglītības iestādēs ir konkrētās apdzīvotās vietas spogulis, tās pasaka priekšā problēmas, kam jāpievērš uzmanība.

Atminos kāda iedzīvotāja prātojumus pagastā, kur likvidēja skolu pirms dažiem gadiem. “Skolai nopirka autobusu ar 40 vietām. Kad viss skolas kolektīvs sasēdās busā, vēl palika pāri vietas. Vai šis pirkums bija izdevīgs un vajadzīgs? Tas tā, kā vienai ģimenei piederētu skola!”

Skarbi, bet savā ziņā taisnība jau ir. Protams, žēl, ka daudzviet laukos skolas likvidē, taču tas nenotiek tikai 21. gadsimtā, tā ir noticis visos laikos, attīstoties cilvēku vēlmēm un vajadzībām un mainoties ekonomiskajiem apstākļiem. Taču nevienam noteiktā obligātā izglītība netiks liegta.

Arī pati uz savas ādas esmu izjutusi, ko nozīmē, ka skolas kolektīvs sarūk. 1994. gadā sāku mācīties Ata Kronvalda Durbes vidusskolas 1. klasē. Līdz pat 12. klasei visas bija paralēlklases. Skola bija celta 600 bērniem, tobrīd mācījās pāri četriem simtiem!

Un tad kādā brīdī pēkšņi klases, kas bija gadu pēc manis, apvienoja, un pamazām vien, gadiem ejot, izzuda arī citas paralēlklases. Tad problēmās sākās vidusskolas posmā pat ar vienas 10. klases izveidošanu.

Tagad manā mīļajā bijušajā skolā, kas jau vairākus gadus ir pamatskola, mācās pāri pusotram simtam bērnu.

Liela, stabila pamatskola, kas joprojām nav zaudējusi savu galveno misiju – ieguldīt skolā un bērnos, sniedzot pašu labāko.

9. klasi es pabeidzu 12 jauniešu kolektīvā – vismaz puse no tiem, ar ko kopā sāku mācīties, gadu gaitā bija atbirusi. Jau sen biju stingri izlēmusi, ka pēc pamatskolas iešu uz Liepāju mācīties. Tikai tāpēc, lai būtu pārmaiņas, lai būtu citas sejas un cita mācību pieredze, citādāks skatījums uz lietām un dzīvi un pati kļūtu patstāvīgāka.

Pirmkārt, es atnācu uz klasi, kurā bez manis bija vēl 36 jaunieši jeb trīs reizes vairāk nekā iepriekš, otrkārt, es ar savām labajām atzīmēm beidzot izjutu konkurenci un man radās vēlme pacīnīties. Bija jau arī iemesls – pēkšņi no pirmās vietas visā skolā es vairs nebiju līderos.

Pirmajā fizikas kontroldarbā 10. klasē knapi izvilku sekmīgu atzīmi – četri ar mīnusu. Man tāda atzīme nekad nebija bijusi!

Taču nav manā dabā samierināties – es eju līdz uzvarai! Beigu beigās 12. klasi absolvēju atkal skolēnu saraksta augšgalā. Pati saviem spēkiem biju izcīnījusies dažādās olimpiādēs un konkursos, pati biju audzinājusi sevi caur saviem mērķiem.

Jebkuras pārmaiņas ir uz labu, un ar pārliecību varu teikt, ka vismaz reizi dzīvē skola ir jānomaina – tas motivē darīt un sasniegt vairāk un ikdienas maršrutā “mājas–skola–mājas” sniedz papildu iespējas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.