Izsecinājām, ka tie ir pazīstami cilvēki, kuri zina mūsu visu ikdienas gaitas, mūsu īpašuma izvietojumu un to, ka mēs bijām malku sagādājuši.

Malka bija sazāģēta un saskaldīta vairākās vietās. Milzu kaudzes, tādas, ka pietiktu līdz nākamajai vasarai atliektiem galiem, kamēr vēl paralēli atkal sastrādātu kurināmo nākamajai sezonai. Taču liels bija šoks, kad ieraudzījām, ka viena kaudze no pusotra metra augstuma (un vismaz tikpat platumā) bija pārvērtusies par skudru pūžņa izmēra čupiņu.

Šogad kokus nozāģējām un sazāģējām klučos uz lauka, turpat arī saskaldījām un atstājām, lai žūst. Kad būtu gatava, gana sausa, vestu mājās un krāmētu šķūnī. Tā teikt, lai mazāk darba un sēta kārtīgāka.

Pirmkārt, skaidrs ir tas, ka citādāk malkai nevarēja piekļūt, kā vien izbraucot cauri sētai un pa mūsu pašu iebrauktajām pēdām uz lauka, kur ar automašīnu dažreiz devāmies pakaļ kurināmajam, kad to vajadzēja tā pavairāk un kad iekurināja plīti vai krāsni. Otrkārt, tas nozīmē, ka zaglis ļoti labi zina, kāds ir mūsu visu ikdienas grafiks.

Vīrs par mūsu visu kopīgo neveiksmi pauda, ka zaglis ir dikti drosmīgs, jo kur tas teikts, ka kādā brīdī kāds pēkšņi nepārrodas mājās.

Varbūt vienā brīdī ieslēdzās vainas apziņa, ka malku tik ilgi nevajadzēja turēt bez uzraudzības. Tomēr – kur tas teikts, ka, ja malka būtu bijusi sētā vai jau šķūnī, tā nebūtu nosperta? Jo mums jau ir pieredze gan ar šķūnītī žāvēties atstātiem sīpoliem (ja novācām trīs lielos grozus, tad zaglim tika divi no tiem), siltumnīcā un uz lauka norauto gurķu un tomātu pazušanu nepilnas pusstundas laikā, kurā pagalmu bijām atstājuši bez uzraudzības (pie ieejas blakus dzīvoja sargsuns, kuru zagļi bija apdullinājuši), kā arī ar izrakņātu kartupeļu lauka lejasgalu.

Jā, arī no kūts un aploka ir pazudušas vistas. Bet laikos, kad vēl katrā viensētā tika turēta viena govs, gan mums, gan kaimiņiem gadījās, ka kāds mūsu vietā noslauc govij pienu. Pat uz to ir spējīgi ļaudis, kuri grib pie sveša labuma tikt.

Kad pie ragainā mājlopa noteiktajā ikdienas laikā aizgāja kāda no mūsu ģimenes sievietēm dabūt pienu, govs teju vai izbrīnītām acīm uz mums jautājoši skatījās: “Atkal?” Labi vēl, ka mēs uz lauka varējām paši savu govi sastapt un tā vēl nebija pazudusi!

Sāpīgākais ir tas, ka esi ieguldījis naudu, laiku un darbu, lai sevi nodrošinātu, taču citi, kas pieraduši dzīvot, iegūstot sev labumu uz citu rēķina un slinkojot, atklāti darītājiem uzspļauj. Jābrīnās tik, ka nav gana slinki un ir pietiekami bezkaunīgi, lai aizietu līdz svešai sētai un zagtu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.