Vēl šonedēļ pirmdienas rītā stāstīju kolēģei, cik naudas izgāja, gatavojoties 1. septembrim un mācību pirmajām dienām. Lai arī mācību līdzekļus un apģērbu biju sagādājusi laikus, tomēr vēl bija nepieciešami visādi sīkumi, un sakrājās diezgan liela summa.

Bez mācību līdzekļiem bērns skolu apmeklēt nevar – un, lai arī kā, tomēr vecākiem jāprot sabalansēt vēlmes un vajadzības – varbūt, gaidot skolas sākumu, no kaut kā bijis jāatsakās.

Tomēr liels ieguvums un atspaids, ka tagad vismaz grāmatas un darba burtnīcas sedz valsts un pašvaldība. Uz vecāku pleciem gulst vairs tikai daļa no nepieciešamā. Taču daudzām ģimenēm joprojām šķiet, ka arī gādāt savām atvasēm individuālos mācību līdzekļus ir par daudz prasīts.

Domāju, kā kādreiz mani un manu klases biedru vecāki, kuru ģimenēm katrai bija pilnīgi dažādas materiālās situācijas, spēja sagādāt ne vien burtnīcas, pildspalvu un zīmuļus, bet arī grāmatas un darba burtnīcas. Naudas bija tik, cik bija, daudziem nemaz, un visi bija laimīgi, ka paēduši.

Es zinu, ko nozīmē, ka vecākiem ir jāmaksā par visu, tādēļ, gatavojot skolai savu bērnu, es to uztvēru ar lielu mieru, bez panikas par to, kur dabūs naudu un, ak dies’, cik tas bērns izmaksā!

Pilnīgi piekrītu nesen intervētajai sešu bērnu ģimenei, ka nevar dzīvot ar apziņu, ka par bērnu nodrošinājumu un nākotni jādomā citiem. Ir jārīkojas saprātīgi.

Vienīgais, ko atceros ar diezgan trakām atmiņām, ir tas, ka laikos, kad nebija e-klases un ātrās saziņas veidu, pārnākot mājās no autobusa puspiecos vakarā, es bieži vecākiem paziņoju, ka uz rītdienu rokdarbiem vajag mulinē diegu vai, ja bija paredzēta ēst gatavošanas nodarbība, kivi un jogurtu, ko noteikti lauku veikalā neatrast, jo jauni produkti vēl 90. gadu beigās tur bija retums.

Bet vecāki to kaut kādā brīnumainā veidā spēja atrisināt! Viņi atteicās no sava brīvā laika, reizēm ietaupījumiem un saviem sapņiem, lai bērni saņemtu to, kas nepieciešams.

Lai arī tagad iespējas plašas, tomēr daudzi vecāki nav gatavi upurēties jeb atteikties no kaut kā savu bērnu dēļ. Kaut, piemēram, izvadāt uz interešu izglītības pulciņiem, aizbildinoties ar to, ka viņiem tieši tajā laikā jāstrādā vai nav naudas tādām lietām. Jā, bet kuram tad tajā laikā nav jāstrādā?

Vai tos pāris eiro un atvēlamo laiku pulciņam neiztērējam citās lietās, no kā tomēr varētu atteikties – nenopērkot kādus saldumus, tētim aliņu un mammai jauna toņa nagu laku vai to stundu nepavadītu, blenžot ekrānos.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.