Cik ilgā laikā valsts vai pašvaldības iestādei ir jāsniedz atbilde uz oficiālu ar roku vai elektroniski parakstītu vēstuli? Es zinu, ka, maksimums, mēneša laikā, taču, konsultējoties ar paziņām, saņēmu atbildes par vēl īsākiem termiņiem – par 10 dienām un divām nedēļām.

8. martā aizsūtīju vēstuli vienai ar izglītības jomu saistītai iestādei par konkrētu lietu un virzību iepriekš manis uzdotajos jautājumos, kuros ļoti aktīvi sākumā šī pati iestāde iesaistījās un interesējās, bet tad vienkārši nozuda. Nu jau ceturtais mēnesis, un ne ziņas, ne miņas.

Jūnija sākumā sazinājos ar šīs iestādes nedaudz augstāk stāvošajiem ierēdņiem, kuri bija ļoti izbrīnīti par kolēģu, kuri mēdz ātri atbildēt, rīcību. Savstarpēji sazinoties abiem dienestiem, no atbildes sniedzēja saņēmu norādi, ka neatbildējušais dienests ar mani sazināsies. Bet paskaidrojošas atbildes uz maniem jautājumiem kā nav, tā nav joprojām.

Ar lielu interesi gaidu, kad tas notiks, un varbūt kāds paskaidros tik ilgās kavēšanās iemeslus, un varbūt, nu, es tiešām ticu, ka būs izdarīts tik daudz, ka viss atrisināsies uz līdzenas vietas! Taču šis process velkas jau no gada sākuma, pat no pērnā pēdējām dienām, kad ar iestādi sazinājos pirmo reizi, –

līdz nonācu pie tās, kuras atbildībā ir mans interesējošais jautājums, pirms tam futbolēta no vienas pie citas.

Taču sāk izskatīties, ka šai valsts iestādei nerūp, ka, iespējams, negodprātīgas rīcības, interešu konflikta un ētikas pārkāpumu dēļ tiek pārkāpts likums un citu personu tiesības.

Jā, ir arī iestādes, kuru vadība joprojām nespēj paskaidrot, vai kovida ierobežojumu laikā tiešām mana dzīvesvieta (privātīpašums) bija definējams kā publiska (!) iekštelpa, kurā var ierasties jebkurš bez brīdinājuma?

Tajā pašā laikā esmu saņēmusi pārmetumus par savu ņemšanos. Bet pasakiet, kā lai neņemas, ja man kā cietušajam ir jāpierāda savs statuss, tas ir, pašam sevi ir jāaizstāv?

Vai tas ir normāli, ja man ir bijušas bailes par savu drošību, bet mani cenšas apvārdot – “labāk būs, ja liksies mierā, tur nekā tāda nav, sevi par muļķi pataisīsi” utt.

Cik reizes esmu nonākusi strupceļā un no reāli pārbijušās cietušās absurdā veidā kļuvusi teju par noziedznieci?! Vai arī saņemu pilnīgi klaju atrakstīšanās atbildi.

Citiem rokas nolaistos, bet man noteikti ne. Es esmu iemācījusies vienu lietu – lēnām un pacietīgi kā ar kramu iegūt uguni un ar pilnībā tīru sirdsapziņu – pagaidīt, kad it kā par maznozīmīgu uzskatītā un atvilktnē nogrūstā lieta kādā brīdī tomēr nonāks un tiks izcelta prožektoru gaismā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.