18. novembra rītā Jāņa Čakstes laukumā, iespējams, paši pirmie skrējēji iesildoties bija manāmi jau pirms pulksten 8. Interese liepājnieku vidū bija gana liela, un rīta stundās vecpilsētā varēja redzēt gan skrienošu draugu grupas, gan ģimenes, gan individuālos sportistus. Kāds brauca ar velosipēdu, kādam līdzi suņuks, kāds skrējiena vietā nolēma baudīt nesteidzīgu pastaigu, bet, kā atzīst tur sastaptie, neskatoties uz ierobežojumiem, gaisā virmoja vienotības sajūta.

”Jau pirms astoņiem ieradāmies, iesildījāmies, izstaipījāmies un devāmies trasē. Lielisks veids, kā iesākt jebkuru dienu, īpaši svētkus,” teica īsi pēc pulksten 9 finišējušie Intars un Dana Liepas. Viņiem 8,4 kilometrus garais maršruts prasīja stundu un astoņas minūtes.

”Nevarētu teikt, ka šis bija kas grūts, bet sanāca arī ieraudzīt Liepāju no jauna skatupunkta, jo skrējām pa ieliņām, kur iepriekš nav būts,” sacīja Intars. ”Pat ja nav kopējs starts, redzējām citus skrējējus un var just to kopības, svētku sajūtu. Šis arī nav tas gadījums, kad gribētos salīdzināt rezultātus. Sacensības lai paliek sacensībām – šis ir tāds skaists svētku iesākums,” viņi norādīja.

Mirkli pirms pāra finiša izskriet Latvijas kontūru devās arī skrējēju kopiena ”Skrienam Liepājā”. 55 minūtes vēlāk bariņš, smaidu un čalu pavadīts, atkal ieradās J. Čakstes laukumā, vien no otras puses.

Arī Kārlis Būmans, viens no kopienas iniciatoriem, uzsvēra, ka būtiskākā šādos pasākumos ir kopības sajūta. Viņš vēl šogad Berlīnē noskrējis maratonu un neslēpa, ka šāds maršruts nav sevišķs izaicinājums cilvēkiem, kas ikdienā nodarbojas ar sportu, bet ne visam vienmēr jābūt izaicinājumam – reizēm der arī lēni, prātīgi kopā ar ģimeni vai draugiem paskriet un sajust sevi, apkārtējos, vienotību.

”Sacensību elements šeit nav bijis nekad un pēc tā arī sevišķi neprasās. Svarīgākās ir emocijas. Patriotisms, spēks. Parādīt, ka varam. Protams, pietrūkst tā lielā pasākuma, kad sanāca kopā simtiem cilvēku, varēja dabūt tēju, pīrādziņus, skanēja mūzika, bet arī šādi var, un ir skaisti,” stāstīja K. Būmans.

”Šķiet, jau sestais gads, kad šeit skrienam. Tā jau kļuvusi par jauku tradīciju. Skaisti iesākas diena,” savukārt norādīja Rolands Štrehers, arī viens no skrējēju kopienas vadītājiem.

”Šogad tā kopības sajūta varbūt ir plānāka, jo citkārt bijis daudz vairāk cilvēku, kad epidemioloģiskā situācija ļāva visiem kustēties. Bet vienalga savācāmies kopā un mūsu grupiņa labi paskrēja, izkustējās pēc kārtējās mājsēdes,” viņš piebilda.

”Protams, nav tā, ka bija baigi sarežģīti, bet šis ir svētku skrējiens. Pamosties, izej pilsētā un saņem to svētku sajūtu, nekādu šķēršļu trasi nemaz nevajag. Nu esam iesiluši un gatavi forši pavadīt Latvijas dzimšanas dienu. Sacensības un rezultāti lai paliek citām reizēm,” norādīja R. Štrehers.