liepajniekiem.lv
Tik mierīgā un nosvērtā kundze bija spiesta atstāt Liepāju deviņu gadu vecumā, pārcietusi nāves briesmas un šausmas, tomēr pateicīga par savu mūžu.
Papirosi un parfīms
Inta kopā ar dēlu Ralfu, ASV filmu studijas “Heroic Pictures” vadītāju, viesojās dzimtajā pilsētā, nosvinēja Ziemassvētkus un sagaidīja Jauno gadu kopā ar mazmeitas Lijas ģimeni.
“Cits atceras nezin ko, varētu grāmatu uzrakstīt, bet man ir tikai tādi atmiņu mirkļi,”
viņa saka par bērnību, kas Liepājā bijusi īsta paradīze.
Tēvs, baptistu mācītājs Fridrihs Čukurs, viņa sieva Marta un meitiņa Inta dzīvoja Jaunliepājā, četristabu dzīvoklis atradās baznīcas nama otrajā stāvā.
“Mamma strādāja pilsētas valdes sekretariātā. Pie mums dzīvoja tēva māsa, kura nebija precējusies, viņa vadīja saimniecību,” stāsta I. Augstroze.
“Pilsētas galvas Evalda Rimbenieka kundze bija manas vecmāmiņas māsa. Visas ģimenes viesības un Ziemassvētku svinības notika viņu lielajā mājā pie Gulbju dīķa.”
30. gadu Liepāja palikusi prātā ar daudziem ormaņiem ielās, ar tiltu, pa kuru kopā ar mammu un tēti nākuši uz pilsētas centru.
“Atceros, ka ielas bija pilnas. Autosatiksme, protams, bija daudz mazāka nekā tagad, bet uz trotuāriem bija cilvēku pūļi.
Daudz bija afišu stabu uz ielas stūriem, kur cilvēki stāvēja un lasīja ziņas,” stāsta Inta.
Mēnesi ilgo atvaļinājumu vecāki pavadīja pie draugiem laukos, bet meitene nevarēja sagaidīt, kad tiks atpakaļ Liepājā.
“Izkāpjot no vilciena, uzreiz bija jūtama pilsētas smarža. Neizklausās jau pēc kaut kā, kas būtu sevišķi teicams – papirosi un parfīmi. Tā bija Liepājas smarža,” viņa atceras.
Vecmāmiņa veda mazo Intu cauri centram uz jūrmalu pie rociņas, otrā rokā bērnam lāpstiņa un spainītis. Pa ceļam bija Rimbenieku māja, un vecmāmiņa allaž iegriezās pie māsas, bet Intai bija traki garlaicīgi, kamēr viņas abas izrunājās.
Slavenā sabiedriskā darbinieka mājas I. Augstrozei palikušas atmiņā ar to, ka bērnam mūždien bijis negals ar diviem negantiem maziem suņiem – viens melns, otrs dzeltens.
“Tādu šķirni vairs neesmu dzirdējusi, viņi teica, ka tie ir repinčeri. Melnais vēl bija ciešams, bet otrs tik nemitīgi pielavās un kož papēžos. Neviens mani neglāba.
Reiz sēdēju vecmāmiņai klēpī, Dadzis laikam bija greizsirdīgs. Ielēca blakus krēslā un ieķēra man vaigā. Toreiz lielie teica, ka laime tā, ka suņiem sen nebija zobu. Tolaik neviens par to nerunāja, kas bojā zobus.
Rimbenieki paši ēda saldumus, kūkas un deva arī suņiem,”
viņa pastāsta.

No jūras bija patīkami atnākt uz baznīcu, kur auga lielas kastaņas un bija patīkami vēsa ēna, kur spēlēties.
Dzimšanas dienā vecāki atļāva palikt mājās no skolas.
“Tēva radi bija no Vidzemes – Limbažiem, Valmieras, bet mammas ģimene nezin cik paaudzēs bija liepājnieki. Ļoti daudz tantes un onkuļi, brālēni un māsīcas, tiem bērni, visi nāca mani apsveikt.
Es biju vienīgais bērns, un to nenožēloju līdz šai dienai. Biju ārkārtīgi apmierināta savā bērnībā. Tētis, mamma, es un tuvākie radi visi labi satika, mājās bija laimes sala,” saka Inta.
Viņa gāja skolā Jaunliepājā blakus Annas tirgus laukumam. Tagad obligāta tradīcija esot ik reizi, kad atbrauc, kaut ko nopirkt šai tirgū.
Trimdā ar tēva šķērītēm
I. Augstrozei atmiņā iekalts datums – 1944. gada 30. jūlijs. Padomju armija nāca arvien tuvāk, izplatījās biedējošas ziņas, ka krievi jau Jelgavā, tad jau Tukumā. Valdīja satraukums un neziņa, ko darīt, kurp bēgt.
“Tēvs aizbrauca pie draugiem uz Grobiņu, cilvēki prasīja padomu, bet viņš pats nezināja, ko darīt,” saka Inta.
Pēdējā nakts Liepājā bija no sestdienas uz svētdienu. Svētdienas rītā vajadzēja apskraidīt iestādes un izlūgties atļaujas, jo vīriešiem neļāva braukt prom. Un tad pienāca tālruņa zvans, ka divu stundu laikā ģimenei jābūt uz kuģa.
“Tādā brīdī nesaprot, ko lai ņem līdzi, dzīvoklis ir liels.
Man vēl tagad ir šķērītes, ko tēvs paņēma no galda un ielika kabatā, tās viņam bija vēl kā bērnam, ar ko papīrus griezt,”
atklāj I. Augstroze.
Aizceļošanai uz Vāciju paredzētais nebija kārtīgs kuģis, bet bagarmašīna, ko vilka trīs velkoņi.
Ceļā uz Vāciju uznāca vētra, kas kuģi raustīja un dauzīja. Tēvs redzējis zemūdeni tuvojamies un domājis, ka dzīvei pienācis gals, bet tie bija vācieši un nešāva. Tomēr bija ļoti traģiski notikumi.
“Kad vienu kuģi torpedēja, cits nevarēja piebraukt pavisam tuvu, lai glābtu cilvēkus. Viens no vecākiem pārlec uz veselo kuģi, un otrs met pāri bērnu…
Daudzi iekrita ūdenī un nomira,”
saka Inta.
Tikai nesen atklājās, ka viņas māsīcai bija ne tikai māsa, bet arī brālītis, kurš kā mazs zīdainītis, glābjoties no torpedētā kuģa, izšļucis no rokām.
Mazāk par gadu ģimene nodzīvoja Kemnicā, kur piedzīvoja bombardēšanu, kurā gāja bojā tante un vecmāmiņa. Pārējie stundu bija iesprostoti mājas drupās. Bija cerības mirušo pelnus aizvest atpakaļ uz Latviju, taču sabumboja arī krematoriju.
Kopā Vācijā Čukuri nodzīvoja piecus gadus, apmetās Grēvenē pie Minsteres. Tur Inta labi iemācījās vācu valodu. Amerikā pirmo gadu pavadīja Ogdenā, Jūtas štatā, pēc tam pārcēlās uz Filadelfiju.
“Tēvs un māte uzkopa baznīcu, pēc tam tēvs arī sludināja,”
stāsta I. Augstroze.
Meitene sāka iet amerikāņu skolā, iemācījās arī angļu valodu. Amerikāņu bērni nezināja, kā raksta vārdus, bet Inta dabūja pirmās vietas pareizrakstības sacensībās, jo katrs vārds viņai uzausa acu priekšā.
Pēc bēgļu laika trūkuma Vācijā bija grūti pierast, ka Amerikā ir viss. 1949. gadā meitenes valkāja kleitas līdz zemei, bet Intai vispār pāris kleitiņas un līdz ceļiem.
“Bērnam tas liekas svarīgi, bija bēdīgi, ka sākumā nebija naudas. Taču amerikāņu bērni nezobojās, viņi bija iejūtīgi un izpalīdzīgi,”
uzsver Inta.

Arī tagad, kad daža kaite liek par sevi manīt, viņa novērtē to, ka amerikāņi nekad nav vienaldzīgi pret citu problēmām un palīdz.
Ar savu vīru Inta iepazinās baptistu draudzē, viņa vecāki bija no izceļotājiem uz Brazīliju, bet dēls bija atbraucis studēt uz ASV.
Inta pabeidza ģimnāziju, divus gadus studēja un tad apprecējās. Tūlīt pieteicās Ralfiņš, viņa pati gribēja dēlu auklēt.
Vīra darba dēļ aviokompānijas mārketinga jomā apceļojusi visu pasauli, mājās uzņēmusi viesus un rūpējusies par viņu omulību.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.