Jo tuvāk nāk Ziemasssvētki, jo aktīvāka kļūst šo svētku galvenā atribūta – eglīšu un to zaru – meklēšana un tirdzniecība. Protams, ne katrs var nokļūt mežā, lai likumīgi nocirstu eglīti, tādēļ jādodas uz kādu no tirdzniecības vietām pilsētā. Un tādu ir gana. Tāpat piedāvājuma klāsts plašs – no miniatūrām podiņos stiprinātām kompozīcijām eglītes formā un ap pusmetru lielām eglītēm līdz vairāku metru skaistulēm. Turklāt gan pašmāju, gan sudrabeglēm, pārliecinājās portāls.

Liepājas Pētertirgū vien vairākos desmitos stendu var iegādāties Ziemassvētku galvenos atribūtus. Nikolajs piedāvā visdažādākā lieluma un veida zarus – ar čiekuriem un bez, sudrabegļu un parasto egļu. Viņš neslēpj, ka zari uz Liepāju atvesti no Kalvenes puses: ”Nu jau kādu nedēļu ļaudīm ir interese par svētku atribūtiem, un ar katru dienu tā tikai aug. Ir cilvēki, kuriem cena nav svarīga – noskatās sev tīkamāko zaru. Citi pameklē ko lētāku. Visvairāk uz cenu skatās pensionāri. Bet tādēļ jau esam atveduši dažādus zarus, lai katrs var atrast sev piemērotāko.”

”Mums ir ne tikai no Gramzdas mežiem atvestās eglītes, bet arī no Norvēģijas ievestās baltegles,” stāsta Olita: ”Gaumes ir ļoti dažādas. Daudzi vēlas ļoti mazas eglītes, bet tādu nav daudz.” Taču ja kociņu kaudzē labi paskatās, var atrast apmēram 50 līdz 70 cm augstu eglīti, kas maksā 2 eiro. Protams, var jau arī karalieni par 35 eiro, atzīst Olita.

Taču viņa novērojusi, ka

visbiežāk liepājnieki izvēlas eglīti cilvēka augumā: ”Tādas ap pusotru metru. Tās visbiežāk eglītes iegādājas ģimenes – gan māmiņas ar bērniem, gan tēti ar atvasēm. Savukārt vecāka gada gājuma ļaudis priekšroku dod mazajām eglītēm.”

Pašā Pētertirgus žoga malā pie Rakstvežu ielas greznojas prāvas sudrabegles. Tirgotājs Ģirts neslēpj: ”Šīs no Dānijas.” Pircēju netrūkstot: ”Cilvēki labi pērk, jo egles skaistas. Turklāt neber skujas nost tik ātri kā no mūsu mežiem atvestās.” Jāpiebilst, ka arī cena ārzemniecēm nav astronomiska – no 25 līdz 30 eiro par divmetrīgu karalieni.

Jautāts, kādi ļaudis visbiežāk izvēlas ārzemnieces, Ģirts atzīst, ka ne vien ģimenes ar bērniem: ”Arī cilvēki cienījamos gados. Jo egles patiesi skaistas.”

Stendos, kur siltajā gadalaikā smaržo ziedi, nu rindām vien rotājas mazmazītiņas no svaigām skujām veidotas eglītes.

Kundzes kautrīgas, nevēlas nosaukt savus vārdus, taču labprāt dalās kociņu veidošanas noslēpumos. No zariņiem izveido miniatūras eglītes formas kompozīciju, ko ”iedēsta” podiņā ar ģipsi. ”Ģipsis sacietē praktiski momentā,” tā viena no miniatūro eglīšu darinātājām: ”Aptuveni pusstunda nepieciešama kompozīcijas izveidei. Otra pusstunda izrotāšanai.”

Otra kundze oponē, ka tik ātri jau darbiņš nevedoties gan. Viņai kompozīcijas izveidei esot nepieciešama aptuveni stunda.

Arī paši eglīšu tirgotāji izvēlas dabīgus kociņus. Olitai pašai mājās nepieciešama dabīgā eglīte:

”Lai būtu skuju smarža un līdz ar to svētku sajūta!”

Tāpat Ģirts, kaut arī savās mājās eglīti vēl nav paspējis ienest, teic, ka tā noteikti būs. Un ārzemniece, jo pats teju vai iemīlējies garajās un maigajās skujās: ”Skaistāka par mežā atrasto un smaržo skaisti.”

Uzrunātie eglīšu pircēji visi kā viens atzīst, ka viņiem svētku sajūtas radīšanai nepieciešama dabīgā eglīte. ”Mazu bērnu man vairs nav, tādēļ meklēju pavisam nelielu eglīti, kam gana vietas dzīvoklī,” tā liepājniece Anita. Taču viņa uzsver, ka eglītei noteikti jābūt īstai: ”Prieku taču arī pašiem vajag. Un rotāšanas procesu. Un galu galā dāvanas tomēr liekam zem egles. Ar zaru vien mums vēl nepietiek. Un plastmasas? Vai mums jau tā nav par daudz plastmasas apkārt?”

Lūkojamies uz dabīgo eglīšu grēdu, sastopam Vivitas kundzi: ”Ļoti gribas egli ar skaistajām plakanajām skujām, kas ilgi nenobirst. Bet dārgas tās svešzemnieces. Un kuplas – aizņem daudz vietas. Bet es uz galda vēlos likt.” Viņa izvēlas nepilna metra augstu eglīti. Bet īstu: ”Ik gadu mājās nesam dabīgo egli. Obligāti! Mums svarīgs dabīgums. Un vienreizējā smarža, ko eglīte ienes mājās.”

Pie tās pašas kociņu grēdas sastopam arī Ingrīdas kundzi. Saskaitījusi makā sīknaudu, viņa izvēlas aptuveni metru garu kociņu:

”Cik jau nu vairs eglīte dzīva, par cik nocirsta, bet tādu izvēlamies katru gadu. Visu mūžu tā esmu darījusi. Ne vien bērniem un mazbērniem, bet arī pašu priekam. Kuram tad nepatīk dzīva egle! Skujas birst? Nu un tad! Priekš tā taču ir putekļu sūcējs!”

Turklāt Ingrīdas kundzei nav problēma, kur pēc svētkiem likt eglīti: ”Mums ir krāsniņa, eglīti sakurinām. Un skujas izberam pa dobītēm.”

Portāls jau informēja, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības akciju sabiedrības ”Latvijas Valsts meži” valdījumā esošajos mežos nocirst sev vienu eglīti. Vien tas jādara zem elektrolīnijām un grāvmalēs. Nevar eglīti noskatīt un cirst jaunaudzēs. Un nevar to darīt privātajos mežos.

19Skatīt galeriju