Dodamies uz Vītolu un Uliha ielas krustojumu, kur bieži vērojama rinda pie Latvijas Pirmās palīdzības vienības.

“Šogad nav tik daudz klientu kā pagājušajā gadā, bet nu īstais aukstums vēl nav sācies. Lielākoties mūs gāž riņķī pirmdienās,” stāsta Inita Bišofa no Latvijas Pirmās palīdzības vienības.

Lai arī kādu dienu ļaužu vairāk, kādu mazāk, ikdienā tiek pagatavots ap 120 silta ēdiena porcijām, tās visas arī tiekot izdalītas.

Zupas sadale sākas pulksten 13 un ilgst aptuveni stundu. Jāteic, ļaudis ir ļoti precīzi. Desmit minūtes pirms durvju vēršanas tur nav vēl pilnīgi neviena, bet pāris minūtes pirms norādītā laika krietns bariņš sasēduši pie durvīm un jautri čalo.

Var redzēt, ka tiekas ne pirmo reizi – jokojas, velk viens otru uz zoba un katram zina vārdu. Vien daži sarunā neiesaistās.

“Liepājā badā neviens nenomirs!”

pārliecinoši saka rindā gaidošais Jānis, tomēr atzīst, ka visgrūtāk izturēt brīvdienas, kad zupas virtuves ciet.

“Visādi jau te nāk, mums, piemēram, ir savas mājas, citi vienkārši dzīvo uz ielas, nakšņo Nakts patversmē, bet, ja piedzēries, tur iekšā nelaiž, pirmajā stāvā viņiem vispār atstoiņiks tur ir. Tie zupu izdzer tepat uz krustojuma, nav, kur citur iet. Tā ir,” novērojis liepājnieks.

“Zinu, ka ir tādi, kas atbrauc uz vienu virtuvi, paņem porciju, uz otru, tur ar paņem. Nav ne jausmas, kur viņi liek tik daudz ēdiena, es nevarētu apēst.”

Monta Dobele kādu laiku ir bez darba, bet nu plāno atgriezties lielveikalā, kur strādājusi zivju nodaļā. Pēdējo gadu, kamēr ienākumu nav vai ir mazi, viņa kopā ar vīru izmanto iespēju paēst Uliha ielas virtuvē, lai gan esot dzirdējusi, ka visgaršīgāk gatavojot Rīgas ielā.

“Tas jau arī kā kuram, man, piemēram, ļoti negaršo makaronu zupa, nu ļoti. Citi atkal priecājas.

Bet ēdienam, ko te saņemam, tāpat klāt jāliek savas piedevas – vismaz sāli, piparus, garšvielas,”

stāsta Monta.

Kamēr sarunājamies, fonā redzam kādu kungu, kurš sarokojas ar vienu, otru, kādai dāmai palīdz arī piecelties. “Tā mana bijusī draudzene,” viņš vēlāk paskaidro.

Vīrieti sauc Igors Gailītis, un viņš ar savējiem draudzējas. “Mēs visi vienā rajonā dzīvojam. Citos rajonos nelienam,” vīrietis strikti nosaka. Uz zupas virtuvi nāk periodiski, aptuveni reizi nedēļā.

“Silts tomēr ir silts ēdiens. Paņemu te, nesu mājās, pielieku kaut ko klāt,”

saka Igors.

Vīrietis atzīst, ka pašam pusdienas neizdodas nopelnīt, jo cīnās ar atkarībām. Gadījuma darbi nes nelielus ienākumus.

“Šonedēļ dzeru, pagājušajā nedēļā strādāju, tad nauda bija. Ar darbu arī nemaz tik viegli nav, man ir vairāk kā 50 gadi. Jūs domājat, ka darba devējs baigi mani grib darbā ņemt? Nav vairs spēks. Ja jaunībā, kad strādāju celtniecībā, varēju sešas reģipša plāksnes pacelt un aiznest, kur vajag, tagad pat divas knapi varu pacelt.”

Kopumā Igors par dzīvi nesūdzas, viņš dzīvo nelielā mājiņā pie Liepājas muzeja. Kad vaicājam, vai izdodas nosegt komunālos rēķinus, vīrietis atbild: “Es ne par ko nemaksāju. Man nav ne ūdens, ne elektrības. Krāsni gan es iekurinu.”

UZZIŅAI

Atbalsta vietas, kur tiek izsniegtas siltas maltītes

Zupas virtuve Bāriņu ielā 11

Nodibinājums “Fonds “AGAPE””,

Marina Čarkviani, tālrunis 22365767,

darba dienās no plkst. 13.00 līdz 15.00.

Zupas virtuve Uliha ielā 35/37

Latvijas Pirmās palīdzības vienība,

tālrunis 63483364,

darba dienās no plkst. 13.00 līdz 14.00.

Zupas virtuve Mucenieku ielā 3

“Bhakti Joga” Liepājas draudze,

Dainis Bērziņš, tālrunis 28263858,

pirmdienās, trešdienās un piektdienās no plkst. 12.00.

Zupas virtuve Rīgas ielā 26

Pestīšanas armija, Liepājas korpuss,

Gints Rodionovs, tālrunis 26672741,

otrdienās un piektdienās no plkst. 13.00 līdz 14.00.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.