Pēc visu Latvijā izvietoto vēlēšanu iecirkņu balsu saskaitīšanas, pirmo vietu 13.Saeimas vēlēšanās ieguvusi partija ”Saskaņa”, liecina Centrālās vēlēšanu komisijas provizoriskie rezultāti. Otrajā vietā ierindojas ”KPV LV”, bet trešajā – Jaunā konservatīvā partija. Uzrunājot ielās sastaptos ļaudis, portāls pārliecinājās, ka viedokļi ir ļoti krasi atšķirīgi – no sajūsmas līdz izmisumam.

”Beidzot, beidzot, vēlētāji sapratuši, ka nepieciešamas izmaiņas, ka pie varas jānāk jauniem cilvēkiem, ka pietiek krēslos sēdēt vecajiem vēžiem, kuri domā tikai par savu labumu,” sajūsmu šorīt neslēpa liepājniece Gunita. Tiesa, viņa esot balsojusi nevis par ”Saskaņu” taču par vienu no trijniekā iekļuvušajiem politiskajiem spēkiem gan.

Jautāta, vai koalīcija būtu jāveido pirmajam trijniekam, sieviete gan kļūst domīga: ”Laikam jau, ka ”Saskaņu” gan koalīcijā nevēlētos.”

”Jā, esmu apmierināta ar rezultātiem,” tā Anna. ”Paskatieties paši, ko ”Saskaņa” Rīgā jau paveikusi!” Kaut viņa atklāti nepasaka, par ko balsojusi, tas nojaušams kontekstā: ”Skaidrs, ka koalīcija jāveido tam politiskajam spēkam, kurš ieguvis visvairāk balsu!”

Līdzīgu viedokli pauda pāris uzrunāto, kuri atzina, ka vēlēšanās nav piedalījušies, jo nav balsstiesīgie.

Pilnīgi pretējs viedoklis ir Linardam: ”Noteikti neesmu apmierināts ar rezultātiem! Vai vēlētāji vispār domāja, ko dara?! Zinu vairākus paziņas, kuri balsoja ne vien par jaunajiem politiskajiem spēkiem, bet pat par ”Saskaņu”. Kārtējo reizi iekrist uz skaistiem solījumiem!”

Un turpina: ”Manuprāt, ir jāskatās uz padarītajiem darbiem! Paskatieties, cik daudz pēdējo četru gadu laikā paveikts! Autoceļi A 9 un A 11 kā galds! Palielināja algas pedagogiem, ir pensiju indeksācija… Bet, še tev, nobalso par to kurš debesmannu sola! Kur tā viņi ņems to naudu, lai divkāršotu pensijas?! Tas taču tukšs burbulis!”

Taujāts, kam, viņaprāt, būtu jāveido koalīcija, Linards klāsta: ”Manuprāt, latviskajiem politiskajiem spēkiem, jā, arī maz vietu ieguvušajiem, būtu jāspēj vienoties par kopēju darbu un ”Saskaņa” jāatstāj opozīcijā.”

Edgars neizrāda ne prieku, ne vilšanos, bet prāto, kā tas varēja iegadīties, ka tik daudz cilvēku nobalsojuši par ”nelatviskajiem politiskajiem spēkiem”: ”Acīm redzot, nelatviski runājošie būs bijuši aktīvāki, dodoties pie urnām. Lūk, ko nozīmē mūsu kūtrums, aizbildinoties ar svarīgākām darīšanām, lai atlicinātu pusstundiņu un reizi četros gados aizietu nobalsot! Tikai puse nobalsojusi vispār…”

”Vakar ziņās lasīju par tiem, kuri attiekušies no balsošanas, aizbildinoties, ka nevēlas zīmogu pasē,” viņš piebilst: ”Absurds! Es, gluži pretēji, ar to lepojos. Jāsāk domāt, ka šie zīmogu negribētāji kaunas par savu zemi un savu izvēli…”

Bet, runājot par koalīciju, Edgars ir pārliecināts: ”Tas ir aplam, ka visiem nav jāstrādā kopā. Ja reiz iebalsoti, tad lai visi arī strādā, nevis tirgojas savā starpā par iekļūšanu koalīcijā…”