Šogad jau trešo reizi norisinājās riteņbraukšanas izaicinājums “Velorealitāte”, kurā jau trešo reizi piedalījās arī liepājnieks Imants Priede. “Velorealitātes” galvenais uzdevums ir nepilnu divu diennakšu laikā pievarēt 350 kilometrus. Daži dalībnieki distanci veic sporta režīmā, citi izvēlas mierīgu mīšanos, bet teju visi uzskata – pamatā tā ir iespēja noskaidrot, uz ko tad tu īsti esi spējīgs.

Pārbaudījums

Pirmajā gadā “Velorealitāte” startēja Zilupē, pērn – Liepājā, bet šogad Valkā. Savukārt finišs nemainīgi ir Rīgā, un kopējais distances garums ir robežās no 330 līdz 350 kilometriem, atkarībā no tā, kādu maršrutu dalībnieki izvēlas obligāto kontrolpunktu savienošanai.

“Velorealitāte vispirms jau ir izaicinājums sev pašam. Citi to uztver kā sacensību, bet principā tas ir izturības brauciens. Man liekas, ka šogad laika apstākļu dēļ bija grūtākais brauciens. Bija auksts, un lija lietus, kas brīžiem pārvērtās lietusgāzēs,” par braucienu stāsta Imants.

No starta, kas pulksten 23 bija Valkā, līdz pat 8 rītā nepilnus divus simtus braucēju mērcēja lietus, kas arī neļāva neko daudz saskatīt no Vidzemes ceļiem un dabas ainavām. “Gāza lietus, bija tumšs, temperatūra ap 10 grādiem, braucām pa grants ceļu, reljefs, kā jau Piebalgas pusei piestāv. Šogad nakts pagāja pilnīgā tumsā. Vispār nezinājām, kur braucām,” atceras Imants, kurš visas šīs grūtības raksturo ar vārdiem: “Baigi forši.” Neesot jau tā, ka gribas, lai būtu pēc iespējas grūtāk, bet finišā visi sarežģījumi vairo gandarījumu.

Pirmajā posmā savu lomu nospēlē adrenalīns: “Īstas gonkas nav, bet adrenalīns nes uz priekšu. Pabrauc kopā ar vieniem, panāc citu grupu, kāds atpaliek, kāds atraujas.”

“Velorealitātes” trešajā gadā uz starta stājās 197 velobraucēji, kas ir teju par simtu vairāk nekā pērn Liepājā (99). Ātrākie braucēji 350 kilometru distanci pievarēja 12 stundās, bet Imants 352 kilometrus no Latvijas robežas līdz galvaspilsētai pieveica 20 stundās un 40 minūtēs.

Lai arī Imants saka, ka viņu skaitļi īpaši neinteresē un statistika nav viņa pašmērķis, zināmus mērķus viņš sev izvirza. Piemēram, šogad distanci izdevies veikt par divām stundām ātrāk, nekā iepriekš bija iecerējis.

Pirmais hotdogs mūžā

Brauciena lielākajā daļā liepājnieks turējies kopā ar citiem braucējiem, bet vienatnē nominies pēdējo posmu līdz Rīgai: “Man sanāca maza tehniska ķibele. Pakaļējam ritenim nobloķējās bremze. Vajadzēja to likvidēt, bet es visu vainu novēlu uz savu fizisko gatavību. Likās, ka nevaru pabraukt tā, kā gribas, bet izrādījās, ka rats vispār negriežas. Tā 60 kilometrus riktīgi dabūju iekšās. Tā ir realitāte un mācība nākotnei.”

Tāpat I. Priede stāsta, ka šajos braucienos izvēlas negulēt, un šogad, atšķirībā no pirmās realitātes, paužu vispār bijis maz. “Pirmajā gadā kopā ar vēl diviem braucējiem Madonā kārtīgi paēdām kafejnīcā, pabaudījām dabu pie Lubāna ezera, ar veļļuku uzbraucu Gaiziņā. Tāpēc brauciens prasīja mazliet vairāk laika – 24 stundas.”

Šogad apstāšanās paužu bijis maz. Pat ne lai paēstu. Liepājnieks izticis ar dažām sporta želejām un žāvētām plūmēm, bet kārtīgāka ēdienreize bijusi tikai viena. “Cēsīs piestājām benzīntankā, kur nebija nekā cita ēdama kā tikai hotdogi, ēdu to pirmoreiz mūžā. Notiesāju to un sacīju, ka pasaulē nav nekā garšīgāka,” smejoties atceras mūspuses veloceļotājs.

Citi dalībnieki kontrolpunktos arī pagulējuši. Un ne tikai pirmajā gadā, kad laika apstākļi lutināja, bet pat šīgada lietū. Imantam miegs vispār nenācis. Pirmajā gadā gan snaudiens uzbrucis neilgi pirms Gaiziņa sasniegšanas, jo pa nakti nebija gulēts. Arī citos garajos braucienos I. Priede ar miegu pārlieku nedraudzējas: “Ja nenāk miegs, tad īpaši nepagulēsi, bet, ja nāk lūziens, tad varu arī autobusu pieturā uz 20 minūtēm nosnausties.”

Visi ceļi ved uz Rīgu

“Velorealitāti” rīko Latvijā, iespējams, atpazīstamākais riteņbraukšanas entuziasts Velomens jeb Krišjānis Ratinieks. Viņš slavu ieguvis ne tikai ar Latvijā nobrauktiem daudziem tūkstošiem kilometru, bet arī ar ceļojumiem pa Irānu, Kaukāzu, Eiropas valstīm. Trešās “Velorealitātes” četrus kontrolpunktus K. Ratiniks publicējis vairākus mēnešus pirms brauciena, kas dalībniekiem ļāvis gan izpētīt potenciālos maršrutus kartē, gan izbraukt distances. Imants to gan nav darījis, lai nezaudētu jaunatklāšanas gandarījumu, taču pirms šī izaicinājuma uzturējies Vidzemē, kur patrenējies, pieveicot ap 350 kilometru Cēsu un Smiltenes puses ceļos.

Pirmās trīs “Velorealitātes” veda no Latvijas malām uz valsts galvaspilsētu, no kurienes uz startu dalībnieki tiek nogādāti ar vilcienu. Imants nezina, kur brauciens startēs nākamgad, bet rīkotājs jau pavēstījis, ka 2021. gada 23. jūlijā tas notiks atkal.

Citi izaicinājumi

Gatavoties “Velorealitātei” Imantam palīdzēja piedalīšanās izaicinājumā “Latvijas velovasara”. Tā motivē apbraukt Latvijas pilsētas un novadus, ir izzinoša. “Es daudz iegūstu, arī braucot pa mūspuses novadiem. Pirms braukšanas papētu interesantākās apskates vietas. Kopš maija esmu apbraukājis 38 novadus, bet ceru izbraukt kādus 50.”

Kurzeme esot izbraukāta gandrīz pilnībā, izņemot Ventspili un Alsungu. Ir braukts Vidzemē un Zemgalē, bet Latgale gan šogad Imanta sarakstos nav iekļuvusi: “Strādāju, un Latgalei vienkārši pietrūkst laika.”

Tikmēr citu novadu ceļu deldēšanai īstu šķēršļu nav. Ierasts, ka Imants ceļas agri no rīta, ar nakts autobusu aizbrauc līdz Kalnciemam un tad izmet loku, piemēram, pa Tukumu, Kandavu vai Saldu. Savāc ap 170 kilometru un mājup atgriežas ar autobusu no Saldus.

Citās brīvdienās līdzīgi var izbraukt Dobeles pusi un Jelgavu. “Labs treniņš pirms realitātes, jo pieradu maz gulēt un savākt lielu kilometrāžu,” saka Imants, kurš atzīst, ka viņu ļoti aizrauj tieši garie braucieni. Šogad viņš ļoti vēlējies vienā piegājienā nomīt 500 kilometru, taču šis plāns laikam jāatliek uz nākamo gadu.

Tāluma vilinājums

Kopumā viņš viena gada laikā nobrauc vismaz 10 000 kilometru. Tāda atzīme sasniegta jau ceturto gadu pēc kārtas. Pēc daudzu gadu pārtraukuma liepājnieks uz riteņa uzsēdies salīdzinoši nesen, kad divriteni viņam atdāvinājis znots: “Sāku ļurkāt uz darbu. Biju priecīgs par to, ka varu nobraukt 50 kilometrus, bet vēlāk jau sākās “Liepājas velovasara”. Tagad mans lielākais sasniegums ir 402 kilometri vienā piegājienā, taču bijuši arī citi, tikai nedaudz īsāki braucieni – no Kalnciema caur Kolku, Ventspili un Pāvilostu mājās.

Imants saka, ka viņam nav viena iecienīta ceļa seguma. Patīk gan šoseja, gan grants ceļi, gan kāpas un meža takas. Ar “Meridas” divriteni “Crossway”, ko var salīdzināt ar padomju laikos populāro braucamrīku “Tūrists”, bez grūtībām var izbraukt pa visurieni.

Svarīgākais, lai sanāktu pagarš posms, jo entuziasts atzīst, ka viņu vilina attālums. Gan vienatnē, gan kopā ar sievu Imants ir ceļojis pa Eiropu.

Solo brauciens sācies Polijas pilsētā Vroclavā, tad vedis cauri Čehijai, Vācijai un finišējis Nīderlandē. Kāpēc tālie braucieni sirdij tik tuvi? “Īpašās pēcgaršas dēļ. Man patīk braukt vienatnē distances virs 200 kilometriem, jo ne no viena neesmu atkarīgs. Izbraukāju novadus, pētu arhitektūru un dabu.”

Ceļi

Salīdzinot Latvijas ceļus ar Eiropas šosejām, Imants saka, ka, lai arī esam raduši sevi bargi kritizēt, Latvijā to kvalitāte strauji aug. Arī par sadzīvošanu ar autobraucējiem viņš kopumā izsakās pozitīvi, bet piekrīt viedoklim, ka ir jāpierod pie braukšanas pa šoseju. Savukārt, ja no tās ir bail, tad labāk pa turieni vispār nebraukt. “[Auto] braukšanas kultūra pie mums varbūt vēl nav tik laba, taču tā uzlabojas. Vācijā un Čehijā situācija ir drusku labāk, tur fūre aiz tevis mierīgi ripos uz priekšu un neviens nedusmosies.”

I. Priede allaž ir gatavs dalīties savās pārdomās par veloinfrastruktūru Latvijā. Arvien vairāk pilsētu ir slavējamas, minamas pie pozitīviem piemēriem – Ādaži, Talsi, Ogre. Uz Liepāju viņš gan raugās kritiskāk: “Pie tilta Jaunliepājas pusē apstājos un saskaitīju 17 riteņbraucējus. Kur viņiem likties pie pārejas tilta galos? Sabiedrība ir gatava velobraukšanai, vajag tikai tai dot infrastruktūru.” Viens no kritikas galvenajiem iemesliem ir veloceļu veidošana no betona bruģa, nevis asfalta, kā arī savienojumu trūkums starp veloceļiem Liepājā.

Tāpēc viņš vienlaikus gan aicina cilvēkus pārsēsties no auto uz velosipēda, gan saprot tos, kuri to nevēlas: “Forši, ja ir veloceliņi Brīvības un Pulvera ielā, taču uz šīm ielām jānokļūst no pilsētas centra. Kamēr nebūs savienojumu, cilvēki neizmantos riteni kā transportu. Daudzi no tā izvairās, jo izvērtē, kā braukt pa Kungu, Bāriņu ielu.”

Mērķi

Raugoties nākotnē, Imants sapņo par vēl tālākiem braucieniem. Divi mērķi ir pievarēt ceturto “Velorealitāti”, kā arī vienā piegājienā nobraukt 500 kilometru. Tāpat liepājnieks sapņo par kārtīgu Eiropas tūri: “Pēc pāris gadiem man pasē būs apaļš cipars. Tam par godu gribas izbraukt vienu garu Eiropas braucienu. Sapnis – pārbraukt pāri Alpiem, pabaudīt kalnus.”

Laika pietiek gan šai sirdslietai, gan darbam un ģimenei. “Daudzi jautā, kā man pietiek laika gan tik gariem braucieniem, gan ģimenei, kurā ir bērni un mazbērni.

Es saku, ka nevar nobraukt 10 000 kilometru gadā, ja cilvēks sēž mājās dīvānā. Kā tu piecelies, tā izrādās, ka var.

Lai mūsdienās noskatītos vienu filmu ar visām reklāmas pauzēm, vajag tikpat daudz laika, cik nobraukt kādus 60 kilometrus. Vajag tikai darīt. Darīt jebko, nevis tikai braukt ar velo.”