Domāju, ka uzzinātu vēl vairāk, vēl detalizētāku informāciju par puikas dzīvi, ja vien es ilgāk uzkavētos rotaļlaukumā pie šūpolēm, kur nejauši sastapāmies.

Es šūpināju savu jaunāko atvasi, viņš – šūpojās blakus. Lūdzu, nepārprotiet, es to visu nejautāju. Vārdu plūdi nāca no viņa paša, varbūt tādēļ, ka bija viens un gribējās ar kādu parunāt, un es šķitu nekaitīga – mamma ar mazu bērnu.

Bet tas nemaina situācijas būtību, tikpat labi ģimenisko idilli varētu notēlot ar mērķi izvilināt informāciju. Internetā ir redzēti video, kur svešinieki ar mīļiem dzīvnieciņiem, kaķīšiem vai sunīšiem, iegūst bērnu uzticību un…

Sižeti turpinājumā visdažādākie, arī tādi, ka zosāda uzmetas un drebuļi krata.

Esot kopā ar puiku, galvā nepārtraukti mirgoja sarkanā lampiņa! Ja manā vietā būtu kāds bezsirdis… Bērni ir lētticīgi, pārāk atvērti, nenojauš briesmas. Pasaulē blakus labajam diemžēl zeļ ļaunais.

Pēc bērnudārza gaitām, kad bērns kļūst par skolēnu, lēnām atļaujam viņam spert soļus ārpus mūsu drošā un sargājošā areāla, darīt vairāk pašam: iet uz skolu, uz treniņiem, uz pulciņiem, pavadīt laiku ar draugiem ārā, apmeklēt kino utt.

Un tā arī jādara, bet tas nemazina vecākos trauksmi un bailes. Ja nu autobusā vai tramvajā sastapsies ar kabatzagli? Ja nu uz ielas ielenks bariņš lielo puišeļu un prasīs atdot naudu vai telefonu? Ja nu piesiesies kāds piedzēries onkulis? Jautājumu virkne gara, vīzijās uzburot nepatīkamus brīžus.

Tāpēc mūsu, pieaugušo, pienākums ir ar bērnu sīki pārrunāt, kādai vajadzētu būt uzvedībai iepriekš neparedzamos apstākļos, tai skaitā, kā rīkoties, kad pie tevis vēršas svešinieks. Un kas būtiski – nestāstīt nepazīstamiem cilvēkiem par sevi un savu ģimeni.

Lūdzu, atradīsim laiku šādai sarunai, runāsim ar bērniem! Ir atsācies jaunais mācību gads, pa vasaru daudz kas ir aizmirsies un varbūt arī atrasts no pilsētas vides. Vērts mazajiem skolnieciņiem papildus atgādināt –

pirms doties kaut kur ar kādu, kas nav mamma, tētis vai vecvecāki, ir jāpalūdz atļauja un par savām gaitām jāinformē.

Interesanti ir tas, kā bērni vispār uztver vārdu ”svešinieks”. Izrādās, ka tas lielākoties asociējas ar ļaunu un dusmīgu cilvēku.

Eksperimenti parāda, ka bērni visbiežāk dodas līdzi laipniem un draudzīgiem cilvēkiem. Un attāli redzēts cilvēks, piemēram, liftā sastapts kaimiņš vai vecāku darba kolēģis, jau vairs nav nekāds ”svešinieks”. Tematu, ko ar bērnu pārrunāt, ir daudz.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.